Kā jau gandrīz visas akadēmiskās disciplīnas, arī starptautisko attiecību pētniecība pakļaujas noteiktām metodoloģiskām normām, taču tās laika gaitā un arī atkarībā no teoriju paradigmām var mainīties, un šis process tiek dēvēts par metodoloģiskajām diskusijām. Metodoloģiskie jautājumi izvirzījās lielākoties saistībā ar biheiviorisma revolūciju amerikāņu politikas zinātnē, kas notika 50-60tajos gados, kas būtībā bija otrās lielās debates starp biheiviorisma un tradicionālisma atbalstītājiem metodoloģiskajos jautājumos. Biheiviorisma atbalstītāji tiecās starptautiskās attiecības skaidrot ar zinātniskas analīzes elementiem, pēc kā tradicionālās metodoloģijas atbalstītāji palika mazākumā. Aukstā kara laikā starptautisko attiecību pētniecībā par dominējošo kļuva ar neoreālismu saistītā metodoloģija, kas vēlāk tika atpazīta kā pozitīvisms dēļ uzskata, ka starptautisko attiecību zināšanas ir objektīvs pētījums, kas ir saistīts ar atklātiem pārbaudāmiem faktiem vai likumsakarībām pasaules politikā un ir balstīts uz pamatotu zinātnisku izpētes tehniku. Šī metodoloģija tolaik nebija apstrīdama.1
Kopš Aukstā kara beigām metodoloģiskie jautājumi nokļuva uzmanības centrā debatēs starp pozitīvistu un post-pozitīvistu metodoloģiju. Starptautisko attiecību visvairāk post-pozitīvistu kritizētā teorija ir K.Volca neoreālisms, kas balstīts uz pozitīvismu un manto no tā arī daudzas vājās puses.2
Detalizētāk apskatot biheiviorisma revolūciju, kas tika pamatota ar mērķi starptautisko attiecību pētniecībā ieviest lielāku izsmalcinātību, precizitāti, taupību, kā arī paredzošu un skaidrojošu varu. …
