Metafizika un dialektika kā universālas izziņas metodes

Metafizika ir dabas filozofija pēc Aristoteļa. Teorētisks priekštats par dabu. Izcelsme - sengrieķu meta ta physika ‘aiz fizikas’ ( „meta” – prms, pēc; „fizika” – daba). Termins metafizika radās 1.gs.p.m.ē. un ar to apzīmēja daļu no Aristoteļa filozofiskā mantojuma. Šis termins – “metafizika” ir tā iegājis filozofijas vēsturē, ka ar to gadu tūkstošus pēc tam apzīmēja mācību par esamības augstākiem, sajūtu orgāniem nepieejamiem principiem un pirmssākumiem. Metafizika jeb pirmfilozofija (philosophia prima) ir filozofijas nozare, kas meklē pirmpamatus un pirmelementus, izteikdama atziņas, kas neizriet no zinātņu konstatējumiem un nodarbojas "pirmo principu" un "esības" (ontoloģijas) jautājumiem. Metafizika ir mācība par Vienoto Realitāti un pēta parādības, to kārtību, mijiedarbības, mainības, rašanās cēloņus, mehānismus un sekas. Aristoteli interesē, vai ir vēl kāda mūžīga un nekustīga būtība bez matērijas un jutekliskajām būtībām un kas tā ir. “Metafizika” ir mēģinājums atrast būtību un gūt sapratni par to. Aristotelis pēta eksistējošā sākumus un iemeslus.
Metafizika — domāšanas un izziņas metode, kas lietas un parādības aplūko kā savstarpēji izolētas, pabeigtas un nemainīgas. Metode, kas dabā un sabiedrībā sastopamās parādības uzskata par savā starpā nesaistītām, atsevišķām, laikā un telpā nemainīgām, pieņemot, ka tās atrodas miera stāvoklī un ir nekustīgas. Metafiziskā metode noliedz jebkuras parādību iekšējās pretrunas; tā ir tieši pretēja marksistiskajai dialektiskajai metodei.…