Lai iegūtu informāciju par kādu indivīdu procesu u.c. tiek izdarīti mērījumi. Tie ļauj noteikt precīzu šī pētāmā objekta būtību. Mērījumi ir informācijas procesa rezultātā iegūti dati, kuri vēlāk iek atspoguļoti. Tas rada iespēju noteikt ne vien pētāmā objekta pašreizējo būtību, bet arī salīdzināt to r iepriekšējo mērījumu laikā iegūto.
Bez tam, mērījumi rada precizitāti, jo pētot objektu bez mērījumu palīdzības, informācija būs nekvalitatīva.
Tā vietā, lai runātu, ka vēlēšanās uzvarējusi tā vai cita partija, ar mērījumu palīdzību iespējams noskaidrot cik liels bijis tās pārsvars, kāpēc bijis šāds pārsvars, un salīdzināt kāds tas bijis attiecībā pret iepriekšējiem gadiem.
Mērījuma rezultātā iegūtā informācija tiek atspoguļota mērījumu skalās. Jo lielāks ir respondentu skaits un diapazons, jo precīzāk iespējams noteikt pētāmajam objektam raksturīgās īpašības vai kopsakarības.
Mērīšanas procedūras ir dažādas, tās atšķiras savā starpā ne vien ar to veikšanu, bet arī ar rezultātu atspoguļošanu. Viena procedūra dod iespēju izdarīt precīzāku slēdzienu par otru, otra, savukārt, satur citādas priekšrocības. Tādēļ nākas noteikt mērījumu līmeni. Tie iedalās: nominālajā, sakārtošanas un intervāla mērīšanas līmeņos.
Nominālais līmenis ļauj veikt secinājumus ar visminimālāko informācijas klāstu, tomēr vienlaicīgi tas arī ir vismazvērtīgākais. Nominālais līmenis klasificē analīzes vienības pēc to raksturojošajām īpašībām
Sakārtojošais mērījumu līmenis ir izsmeļošāks un precīzāks par iepriekšējo, bet līdz ar to prasa arī lielāku informācijas daudzumu. Šajā līmenī objektu raksturojošais lielums norāda atšķirības ne vien par to, kā objekts atšķiras no citiem, bet arī kā tas saistīts ar citiem. Objektus iespējams klasificēt pēc to nozīmes, kārtības utt.…