20. gs. sākumā vairākās ASV universitātēs un ārpus tām, sekojot L. Vitmera modelim, tika nodibināti līdzīgi psiholoģiskās palīdzības centri. Pirmā pasaules kara laikā ASV valdība psihologu intelekta izpētes prasmes izmantoja, lai veiktu intelekta izpēti ļoti daudziem armijā iesauktajiem, piemēram, karavīrus ar augstākiem intelekta rādītājiem novirzīja uz virsnieku apmācībām. Tomēr visstraujākā klīnisko psihologu profesijas attīstība notika Otrā pasaules kara un pēckara laikā, kad no frontes atgriezās karavīri ar psiholoģiskām traumām, ko sākotnēji apzīmēja ar jēdzienu “traumatiskais šoks” vai “kara neiroze”, bet vēlāk – “pēctraumas stresa traucējumi.” Šajā pēckara situācijā ārsti galvenokārt risināja somatiskās problēmas, un bija īpaša nepieciešamība iesaistīt klīniskos psihologus karavīru psiholoģiskai rehabilitācijai. Lai sekmētu plašākas klīnisko psihologu studiju programmu attīstību, to finansiāli atbalstīja ASV valdība. Arī Lielbritānijā un citās Eiropas valstīs šajā pēckara laikā īpaša vērība tika pievērsta bijušo karavīru psiholoģiskai atveseļošanai un klīnisko psihologu lielajai nozīmei šajā procesā. Padomju Savienības Maskavas Valsts Universitātē tika nodibināta Neiropsiholoģijas un patopsiholoģijas katedra, kuras ietvaros psiholoģijas studenti apguva psiholoģiskās izpētes prasmes, bet studiju procesā netika iekļauta psiholoģiskā rehabilitācija, jo tajā laikā Padomju Savienībā tā tika uzskatīta par ārstu kompetenci(1). Kopš 20. gs. 50. gadiem daudzās valstīs, piemēram, ASV, Kanādā, Lielbritānijā, Austrālijā, plaši pieprasīta kļuvusi tieši klīniskās psiholoģijas specializācija, un uzņemšanas kritēji šajās studiju programmās ir augstāki nekā citās psiholoģijas apakšnozarēs(1). …