Medicīnas ētikas pamatprincipi

Es zvēru pie dziedinātāja Apollona, pie Asklēpija, Higiejas un Panakejas… ar šādiem vārdiem sākas zvērests, kura autors bija ārsts pirms 2500 gadiem. Šajā zvērestā Hipokrāts iedibina visu nākamo ārstu ētikas pamatus. Solot maksimāli palīdzēt slimniekiem, neizdarīt abortus sievietēm, bet savu dzīvi un ārsta māku glabāt tīru un neaptraipītu, senais ārsts arī paredz, ka tas nodrošinās viņam laimi un slavu, bet pretējā gadījumā – dievu dusmas.
Hipkrāta laikā ārsta māku un prasmi rūpīgi sargāja un nemācīja citiem, vienīgi saviem dēliem paaudžu paaudzēs. Pasaules medicīnas vēsturē redzams, kā laikiem mainoties, mainījās arī ārsta loma. Viduslaikos par vietu, kur uzņemt un ārstēt slimos, kļuva klosteri. Tad zvērestā minētā kalpošana un palīdzēšana slimniekam bija mūku un mūķeņu rokās. Zinot viņu solījumu kalpot Kristum un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, bija tikai loģiski, ka Hipokrāta iedibinātā tradīcija turpinājās te. Ārsta profesija vislielāko krahu un degradāciju piedzīvoja otrā pasaules kara laikā Hitlera ēnā. Tas bija laiks, kad vācu ārsti savu māku izmantoja, nevis lai dziedinātu, bet veiktu ar cilvēkiem dažādus medicīniskus eksperimentus un izmēģinājumus. Tieši tādēļ tūlīt pēc kara diskusiju degpunktā atkal nokļuva jautājums par Hipokrāta zvēresta atjaunošanu un ievērošanu. Tieši tāpat kā tagad – anesteziologu uzsāktās akcijas gaisotnē.…