1. Dabas un apkārtnes ainavas.
“gar vienu pusi mājai iet plats ceļš. Pelēks, pasērējušiem grāvjiem abās pusēs, viņš kā garš, noputējis audekls aiztiepjas pa amatu uz Varlas bērzu birzi.”
“kailie spāru gali rēgojas uz nodilušiem salmu jumtiem kā izspiedušies žokļu kauli uz izdēdējušas sienas. Sienas iztrunējušas un tā sašķobījās, ka katru acumirkli sabruktu, ja no tām atņemtu pieliektas stutes.”
“Istaba un saimniecības ēkas stāv četrstūrī, cieši cita pie citas. Cik tās līdzīgas salīkušām, izdēdējušām vecenītēm, kas uz ķeģīšiem turēdamās, čupā salīdušas, žēlojas par savu krustu un nelaimi!”
“Kā tagad vēl redzu šo iezaļgani krāsaino, ‘’četrkantaino dēļu ,malu stāvam tur piekalnē uz amatas, viņā lielceļa pusē, ar garu ķieģeļu skursteni uz melnā jumta, kas izskatās kā sarkana ķivere uz melnas parūkas.”
“Šī ziedoši elsošā ēze...Šī laiskās plēšas, kuras, guļus izlaidušās, krāc un šauda ugunīgās mēles...Šī melnā, druknā lakta, ap kuru it kā spietodamas sijājas zelta bites...” 266 Lpp.
“...cik daiļas ir šīs jūlija naktis, kad mēness stari mīksti ieaužas pelēkajos miglas metos un sapņains burvju šķidrauts nogulst pār laukiem un tīrumiem. Visa apkārtne, cik tālu acs var saredzēt, dus nogrimusi dziļā klusumā. Tikai dābola laukā grieze kā uzvilkts pulkstenis kārtīgos, vienmērīgos atņēmienos tarkšķina savas pāris notis, bez apstāšanās; un tur, tālu aiz meža, kaut kur dzird vēl suni paretam ierejamies – gurdāk, arvien gurdāk. Ne lakstīgalas kaislā pogāšana, ne varžu jestrā kurkšana, nekas...nekas... ”
“gar ausīm kā snaudu dziesmiņa aizzuz, no upes nākdams, lēns vējiņš, uzpūzdams uz ģīmja, uz kakla, uz neapsegtiem pleciem. Kur omulīgi tad justies zem krustēva Klāva siltā kažoka un lūkoties tīkam zaļganajā debess atvarā, kamēr acs atkal ierauga kādu jaunu, līdz šim nepamanītu zvaigznīti...Kas tas par baudījumu!” 271 - 272Lpp.
…