Māte vienmēr ir bijusi kā auglības, rūpju un mīlestības simbols, tomēr, apskatot dažādus literāros darbus, ļoti interesanti šķiet, ka sievieti kā māti literāti ļoti meistarīgi ataino no dažādiem skatupunktiem: Māte dēlam, māte meitai un pamāte. Katrā no šiem gadījumiem mātes attiecības ar savu bērnu ir ļoti unikālas, jo, piemēram, māti ar meitu nereti sasita ļoti ciešas un dziļas jūtas, savukārt dēls parasti attēlots kā rūpju objekts. Tomēr krasi atšķirīgs no diviem iepriekšējiem ir mātes – pamātes atainojums.
Viens no izcilākajiem 19.gs. beigu un 20.gs. sākuma psiholoģisko darbu autoriem latviešu literatūrā ir Rūdolfs Blaumanis, kurš radījis daudzus darbus, kuros spilgti atklātas mātes un dēla attiecības, piemēram, lugās „Pazudušais dēls” un „Indrāni”, kā arī novelē „Raudupiete”. Aptuveni tajā pašā laikā arī Sigrida Unsete uzrakstījusi romānu „Kristīne, Lavransa meita”, kas stāsta par sievietes lomu vīriešu dzīvē, to skaitā arī mātes lomu vīrieša dzīvē. Romāns, kurš rakstīts kā triloģija ir ieguvis augstu atzinību – autorei piešķirta pat Nobela prēmija.…