„Līgums par Eiropas Savienību” tika nosaukts Nīderlandes pilsētas Māstrihtas vārdā , jo 1992. gadā šajā pilsētā to pārskatīja toreizējo divpadsmit Eiropas Kopienas dalībvalstu un valdību vadītāji. Otro reizi pēc Vienotā Eiropas akta tas ietver visaptverošas 1957. gadā noslēgto Eiropas Kopienu dibināšanas līgumu(Romas līgumi) reformas.
Māstrihtas līgums stājās spēkā 1993.gada 01. novembrī. Tas iezīmē līdzšinējās galvenokārt ekonomiskās Eiropas Kopienas skaidru soli uz politisku apvienību, kopš tā – Eiropas Savienību.
Kā jauna pakāpe arvien ciešākas Eiropas tautu savienības īstenošanai tika nodibināta Savienība, kura balstās uz trīs galvenajiem pamatnoteikumiem:
- dalībvalstu kopējā ārējā un drošības politika starpvaldību sadarbības ietvaros,
- sadarbība iekšlietu un tieslietu politikā, valstu un valdību vadītāju padomē savstarpēji informē cita citu un konsultējas tajās jomās kā robežkontrole, patvēruma piešķiršana un ieceļošanas politika, narkotiku apkarošana, starptautiskā noziedzība, iestāžu sadarbība civillietās un krimināllietās, terorisma apkarošana, muitas darbības nodrošināšana,
- Eiropas Parlamenta tiesību pastiprināšana, Savienības pilsonības ieviešana, ekonomikas un monetārās politikas īstenošanu.
Par Māstrihtas līguma ieviešanu Dānijā, Francijā un Īrijā notika pilsoņu referendums. Īrijā 1992.gada 20. jūnijā pilsoņi nobalsoja par līgumu, Francijā 1992.gada 20.septembrī pilsoņi ar nelielu pārsvaru nobalso par līgumu, bet Dānijā 1992.gada 2.jūnijā balsojums bija negatīvs. Dānijā 1993.gada 18.maijā tika organizēts otrs tautas balsojums, un vairākums pilsoņu nobalso par līgumu.
…