Māstrihtas līgums un ratifikācijas krīze. Ceturtā paplašināšanās un Amsterdamas līgums

1. Mārstrihtas līgums un tā vērtējums.
Mārstrihtas līguma veidošana aizsākās 1990. gadā, kad galvenā tēma bija vienotais tirgus, kur lielākā daļa nepieciešamo direktīviju tika pieņemtas, taču bija daudzas valstis, kuras arī vēlējās pievienoties Šengenas zonai, tāpēc tā gada decembrī tika sarīkota starpvaldību konference, kurā tika pieņemts lēmums par Ekonomikas un monetārās savienības izveidošanu, politiskā un sociālā līmenī.1 Taču par vienu no galvenajiem iemesliem kāpēc Eiropas valstis nonāca pie slēdziena, ka tām ir jāapvienojas ciešākām saitēm bija tāds, ka apvienojoties ir lilāka iespēja panākt lielāku labumu visām valstīm, turklāt vēl lielāks labums būtu sasniedzams, ja visās dalībvalstīs būtu viena valūta, turklāt šajā salīdzinoši stabilajā stāvoklī,a trodoties ES aizgādībā, vieglāk ir piesaistīt investorus, stabilāka ir monetārā, iekšpolitiska un ārlietu politika. Turklāt daudzi uzskatīja, ka panākumu atslēga ir tā, ka visā savienībā būtu iespēja norēķināties ar vienotu valūtu, kas samazintu naudas vērtību, tās mainīšanas laikā uz citu valūtu, turklāt šāda sistēma padarītu vieglāku uzņēmumu veidošanu, tā plānošanu. Turklāt bagātākajām valsītm bija izdevīgi atvērt savas robežas strādniekiem, lai samazinātu melnā darba spēka trūkumu kā arī sociālo dempingu.…