Tam, kam bagātība kļuvusi nederīga, tas to ir iemantojis, jo viņš ir pašpietiekams. Stoiķu filosofija, kas pamatojās uz pieņēmumu, ka gan pasaule, gan ļaudis galu galā ir atkarīgi tikai no viena principa, un tas ir saprāts, bija sava veida kristietības Dieva priekšteči. Tā kā pasaule darbojās pēc šī principa, arī cilvēkiem, kuri vēlas baudīt labu dzīvi, jādzīvo saskaņā ar dabu. Pirmkārt, tas ir paveicams, ieklausoties savā sirdsapziņā, kuru arī iedvesmo saprāts. Tas ir tas, ko cilvēki var darīt tikai savā labā, tādēļ arī stoiķi uzsvēra pašpietiekamas dzīves modeli. Stoiķiem piemita augsti morāles standarti, kas tika turēti lielā cieņā. Viņi drīzāk bija gatavi pašnāvībai, lai tikai nezaudētu savu godu un cieņu, t.i., ja nevari labi dzīvot, neviens nevar tev aizliegt labi mirt.
„Kāpēc jūs ēdat un dzerat ar muitniekiem un grēciniekiem? - Veseliem ārsta nevajag, bet slimiem. Nevis taisnus esmu nācis aicināt uz atgriešanos no grēkiem, bet grēciniekus.” Jēzus pašaizliedzīgi izvēlas tieši grūtāko ceļu, uzņemoties saskari nevis ar ticības skartajiem, bet tieši ar tiem, kas novirzījušies no šī ceļa, jo tiem, kas atrodas tumsā, ir lielāka nepieciešamība pēc kāda gaismas stara, kas izgaismotu pareizo ceļu, nekā tiem, kas jau sildās patiesības saulē. Tāpat arī darba augļi pēc lielām piedzīvotām grūtībām tiek novērtēti kā daudz saldāki. „Būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.”
Un viena no, manuprāt, galvenajām atziņām – „Katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” Liels ir tas, kurš atļaujas pazemoties un būt mazs, netiecoties pēc kādiem pagodinājumiem.
…
