Ienākdams politikā kā LSDSP biedrs, savas darbības laikā politiski dreifē labējā virzienā, dibinot vispirms Sociāldemokrātu mazinieku partiju, bet vēlāk – Progresīvo apvienību. 1934.gada apvērsumu sagaida kā nacionālists un viens no apvērsuma galvenajiem līderiem, kļūdams par Ministra prezidenta biedru jaunajā valdībā.
Nesagaidījis solīto Satversmi un nespēdams samierināties ar “vadoņa” kultu Latvijā, Skujenieks izstājas no Ulmaņa valdības 1938. gadā – “Ministru prezidenta biedrs M.Skujenieks lūdzis Valsts un ministru prezidentu viņu neapmierinošā veselības stāvokļa dēļ atbrīvot no amata. Valsts un ministru presidents M.Skujenieka lūgumu ievērojis.”
Tā bija sensacionāla ziņa, bet tajā norādītajam aiziešanas cēlonim reti kāds politiķis, diplomāts vai žurnālists ticēja. J.Lejiņš zina teikt, ka, pēc ģenerāļa Baloža un Skujenieka znota informācijas, kas viņam vairākkārt sniegta, īstais demisijas iemesls bijis, ka Ulmanis kavējies izpildīt solījumu par Satversmes reformu un par nedemokrātisku rīcību administrācijā.
Pēc demisijas Skujenieks turpināja darbu Valsts statistikas pārvaldē, kuru viņš ar pārtraukumiem bija vadījis jau kopš 1919.gada. Šķiet, ka viņš bija gan statistiķis, gan politiķis.
Skujenieka mūža beigas, tāpat kā simtiem un tūkstošiem viņa paaudzes cilvēku, bija traģiskas. Sākās ar mājas arestu un čekistu uzraudzību 1940.gada vasarā, turpinājās Butirku un Lubjankas cietumā Maskavā un beidzās ar nāves sodu 1941.gada jūlijā.
…