Mantojums – ir kopība, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kura mirušajam, vai par mirušu izsludinātam ir piederējušas, viņa patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves laikā.
Tiesiski pieņemamā nāve – ir tad, kad tiesa pasludina viņu par mirušu:
Ja pagājuši 10 gadi no tā gada beigām, kad par pazudušo saņemtas pēdējās ziņas;
Ja pagājuši 5 gadi no ziņu saņemšanas par viņu, ja pazudušais, kad saņemtas pēdējās ziņas, bijis sasniedzis 70 gadu vecumu;
Ja persona pazudusi kaujas laukā un 2 gadu laikā no kara darbības izbeigšanas nav par viņu ziņas;
Ja personas atradusies uz bojā gājuša kuģa vai citās nāves briesmās un 6 mēnešu laikā nav par viņu ziņas;
Mantojumu pieņemot ir jāpieņem viss, kas saistās ar šo mantojuma kopību (kā mantu, tā arī parādus). Mantojuma masā var ietilpt kā ķermeniskas, tā arī bezķermeniskas lietas, ietilpst arī parādi, saistības, prasījumi. Ir jāpieņem viss vai neko.
Attiecībā uz mirušā personiskajām tiesībām, tās uz mantiniekiem nepāriet. Piemēram:
Saderināšanās dāvanu atdošana;
Autortiesības;
Personālservitūti.
Uz mantinieku pāriet īpašuma tiesības, saistību tiesības un visas prasības.
Mantojuma kopībā var ietilpt arī tā manta, kura ir iesaistīta uzņēmējdarbībā vai komercdarbībā, ja vien konkrētā uzņēmuma statūtos nav atrunāts, ka mantiniekiem izmaksā viņu mantojumu daļas. Ja nav mantinieki un viens uzņēmējdarbības līdzīpašnieks mirst, tad viņa manta pārriet valstij. Mantojuma masā var ietilpt arī vērtspapīri (akcijas, čeki, vekseļi, u.c.). Mantojums var arī būt kā juridiska persona – mantojums iegūst tiesības un saistības, bet mantojums pats tās īstenot nevar. Tādēļ ar tiesas lēmumu mantojumam tiek iecelts aizgādnis, ko ieceļ bāriņtiesa. Mantojuma pieņemšanas termiņš ir 1 gads.
Mantojuma atstājējs – tā mirusī persona, kurai ir piederējusi manta. Mantošanu rada personas faktiskā vai tiesiskā nāve.
Par mantojuma tiesību – sauc tiesību iestāties mirušā mantisko attiecību kopībā. Personas, kurām pieder šī mantojuma tiesība, sauc par mantiniekiem (neatkarīgi vai tās pieņem, vai nepieņem mantojumu – tā ir viņa subjektīvā griba).
Mantotājs – tā persona, kura no mantojuma ir atteikusies pirms mantojums ir atklājies (viņš atsakās no mantojuma mirušam dzīvam esot, atteikšanās notiek uz līguma pamata, rakstveidā).
Ja persona no mantojuma ir atteikusies, tad viņa to vēlāk vairs prasīt nevar.
Mantiniekiem ir jābūt apveltītiem ar mantotspēju – tā ir visām fiziskām personām, neatkarīgi no tā vai viņa ir rīcībspējīga vai rīcībnespējīga (ja persona ir rīcībnespējīga, tad viņa vietā to īsteno viņa vecāki vai aizgādnis).
NASCIRITUS – fiziska persona var mantot arī tad, ja mantojuma atklāšanās laikā tā ir ieņemta, bet vel nav dzimusi un nav svarīgi, vai vēl nedzimušais bērns ir paša mantojuma atstājēja bērns vai nav, bet ir svarīgi, lai viņš piedzimtu 306 dienu laikā pēc mantojuma atstājēja nāves (pēc mantojuma atklāšanās).
Mantojums var būt arī kā juridiska persona – ja mantojums atklājas un nav mantinieku, tad tiesa pieņem lēmumu par aizgādņa iecelšanu šai mantai, kurš darbojas mantas interesēs (kāda uzņēmuma pastāvēšanai). Tas nozīmē, ka mantojums ir tiesību subjekts, tas var uzņemties saistības un iegūt tiesības. Tas turpina pastāvēt, līdz mantinieki pieņem un iegūst mantojumu. Tiesas lietās mantojums uzstājas kā prasītājs vai atbildētājs. Piemēram: nomirstot parādniekam, kreditors uzzina, vai ir mantinieki un gaida, kamēr mantinieki mantojumu pieņems un tad ceļ prasību. Taču parasti kreditori negaida, jo mantojumu var arī nepieņemt, vai sadalīt sīkākās daļās. Lai tas nenotiktu, kreditors ceļ tiesā prasību pret atbildētāju – mantojamo masu, jo tā ir juridiska persona. Mantojuma masai tiek iecelts aizgādnis. Mantojuma, kā juridiskas personas statuss turpinās līdz brīdim, kad mantojumu iegūst mantinieks. Viss tiesību un saistību kopums pāriet uz mantinieku, kad tas ir pieņēmis un ieguvis mantojumu, nevis ar mantojuma atklāšanās brīdi. Līdz ar to mantojumam zūd juridiskas personas statuss.…
