Mantojuma tiesības
1918. – 1919.gadā tika pieņemti likumi pa mantojuma tiepību atklāšanu.
Mantojuma tiesības ir svarīgākās tiesības Romiešu civiltiesībās.
Romiešu tiesībās mantojuma tiesības galvenokārt bija paredzētas kreditoru aizsardzībai.
Saskaņā ar Romiešu civiltiesībām, mantojums mantiniekiem bija obligāti jāpieņem. Centrālā figūra nebija mantojuma atstājējs, bet gan mantojuma atstājēja kreditors. Mantotājs mantojot mantojuma atstājēja parādus, varēja nokļūt mūža verdzībā.
Universālā succesija – no Romiešu civiltiesībām = absolūta iestāšanās mantojuma atstājēja tiesībās un pienākumos.(Romiešu tiesībās attiecās arī uz personiskajām tiesībām - tituli....)
Šodien mantošana attiecas tikai uz mantiskajām tiesībām un pienākumiem.
Singulārā succesija – tikai daļēja iestāšanās mantojuma atstājēja tiesībās un pienākumos.
Mantojums var būt arī ar pasīvu = mantinieks uzņemas mantojuma atstājēja saistību izpildi.
Mantojuma tiesības arī šodien tiek kritizētas:
Jo tālāks mantinieks vēlas mantot, jo lielāka valsts nodeva jāmaksā;
Kritizēta arī tiek personas iespēja iegūt citas personas īpašumu.
Nevis sabiedrībai, bet tikai mirušajam tuvu stāvošas personas var kļūt par mirušā tiesību pēctečiem.
Par mantojuma tiesību objektiem var būt visas, personas dzīves laikā, radītās materiālās un nemateriālās lietas.
Civillikuma Mantojuma tiesību daļu atjaunoja 1992.gada 1.septembrī.
Skatot mantojuma lietas, obligāti ir jāskata Likums par atjaunotā Civillikuma mantojuma tiesību un lietu tiesību daļu spēkā stāšanos. Šodien mantojuma lietu vešana ir pārgājusi notāru kompetencē.…
