Ar mantas nolaupīšanu saprot visus īpašuma apdraudējumus, kas izpaudušies atklātas vai slepenas zādzības, laupīšanas, krāpšanas vai piesavināšanās veidā. Mantas nolaupīšana – tīša, prettiesiska un bezatlīdzības svešas kustamas mantas paņemšana aiz mantkārības no uzņēmumu, iestāžu, organizāciju vai atsevišķu personu īpašuma valdījuma slepenas vai atklātas zādzības, laupīšanas, krāpšanas vai piesavināšanās veidā, lai to nelikumīgi paturētu vai izmantotu savā vai citu personu labā, vai citādi rīkotos kā ar savu, kā rezultātā mantas īpašniekam vai tās valdītājam tiek nodarīts reāls materiāls zaudējums.
Mantas nolaupīšanas objekts – fizisku vai juridisku personu mantiskās intereses, kas nodrošina likuma ietvaros valdījuma, lietojuma un rīcības iespējas ar viņu īpašumā vai likumīgā valdījumā esošu mantu.
Mantas nolaupīšanu raksturo prettiesiskums – darbība, ar kuru tiek paņemta manta, KL paredzētos gadījumos ir sodāma. Nolaupīšanu var veikt tikai ar aktīvu darbību. Tās rezultātā cietušajam tiek nodarīts reāls materiāls zaudējums, kuru aprēķina uz manta nolaupīšanas brīdi pēc tirgus cenām vai tām pielīdzināmām cenām. Mantas paņemšana notiek bez atlīdzības (par to nesamaksā, iepriekš nav atlīdzinājis ar darbu vai devis citādu atbilstošu mantas ekvivalentu). Tiek paņemta sveša manta (mantas paņēmējam uz to nav nekādu tiesību).
ja mantas nolaupīšana notiek personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās vai organizētā grupā – atbildību nosaka pēc visas grupas dalībnieku kopīgi nolaupītās mantas vērtības, izņemot izdarītāja ekscesu (kāds no grupas dalībniekiem bez tam ir izdarījis darbības, kuras neaptver pārējo grupas dalībnieku nodoms)
ja manta atrodas personas valdījumā uz līguma pamata un viņa to neatdod vai ir patērējusi – tāda manta nav nolaupīšanas priekšmets…