Zemes garozā mangāns ir 0,1 masas %. Galvenie minerāli ir oksīdi un to hidrāti: piroluzīts, psilomelāns, manganīts, braunīts.
Pazīstamais senās Romas dabaspētnieks un rakstnieks Plīnijs Vecākais norādīja uz kāda melna pulvera brīnišķīgo spēju dzidrināt stiklu. Vielu, no kuras, to samaļot, ieguva melno pūderi, no seniem laikiem sauca par pirolozītu; to uzskatīja par magnētiskās dzelzs rūdas paveidu. Par piroluzīta spēju spodrināt stiklu rakstīja 1540.g. arī Vanočo Biringučo. Patiesībā piroluzīts ir mangāna dioksīds. To pirmo reiz pierādīja zviedru ķīmiķis K.Šēle, bet otrs zviedrs J.Gans 1774.g., izkvēlinot piroluzīta pulveri maisījumā ar kokogles pulveri, pirmo reizi ieguva līdz šim nezināmu metālu.
Mangāns ietilpst visu veidu tēraudos un čugunos. Mangāna spēju veidot sakausējumus ar lielāko daļu pazīstamo metālu izmanto, lai iegūtu ne vien dažādu šķirņu mangāna tēraudus, bet arī sakausējumus (manganīnus), kas nesatur dzelzi. No tiem it īpaši nozīmīgi ir mangāna sakausējumi ar varu (mangāna bronza). Tā, līdzīgi tēraudam, var rūdīties un tajā pašā laikā magnetizēties, lai gan ne mangānam, ne arī varam nepiemīt kaut cik manāmas magnētiskās īpašības.…
