Izcilais mākslinieks
Mikelandželo ir dzimis 1475. gada 6. martā Kaprēzē, mazā pilsētiņā uz Ziemeļiem no Areco, bet nepilnu mēnesi pēc viņa dzimšanas ģimene pārcēlās uz Florenci. Buonaroti dzimta nebija sevišķi turīga, taču lepna uz savu dižciltību. Jaunpiedzimušo nodeva zīdītājai, kādai akmeņkaļa sievai. Un vēlāk Mikelandželo mēdza teikt, ka ar aukles pienu sevī uzņēmis mīlestību uz marmoru kā tēlniecības materiālu. Viņam bija ģenerāla mākslinieka redze, un jau marmora bluķī viņš prata saskatīt tēlu, kas tajā ietverts. Viņš strādāja bez darba modeļa, pēc izjūtas atskaldīdams nost lieko. Tā tapuši visi viņa traģisko sāpju un iekšējā sprieguma pilnie darbi. Būdams ģeniāls tēlnieks, gleznotājs, arhitekts un dzejnieks, Mikelandželo savā 89 gadus garajā mūžā kļuva par ietekmīgu personību, kuras mantojums līdz pat mūsdienām nav nevienu atstājis vienaldzīgu. Viņš dzimis dižciltīga ierēdņa ģimenē, agri apliecinājis mākslinieka apdāvinātību un nodots mācībā pie gleznotāja D. Girlandajo. Mikelandželo studēja Džoto un Mazačo freskas, taču Donatello (ap 1386-1466) darbu ietekmē par viņa lielāko mīlestību kļuva tēlniecība. Mikelandželo slavu guldināja tieši skulptūras – Pieta (1498) Romā un Dāvids (1501-1504) Florencē. Tās tapušas laikā, kad māksliniekam vēl nebija 30 gadu. Mikelandželo bija pārliecināts kristietis, un ticība viņam kalpoja kā nozīmīgs iedvesmas avots. Gluži tāpat viņš bija arī dedzīgs antīkās senatnes cienītājs, un klasiskās tēlniecības ietekme jūtama katrā viņa darba detaļā. Par Mikelandželo glezniecības virsotni kļuva Siksta kapelas freskas Romā. Kapelas grieztu gleznojumi tapa mākslinieka mūža ceturtajā gadu desmitā – laikā no 1508. līdz 1512. gadam, bet Pastarā tiesa tika aizsākta 1534. gadā. Lielākā daļa Mikelandželo dzīves pagāja Romā. Daļa no viņa spēcīgākajiem tēlniecības un dzejas darbiem radīti pēdējos divdesmit mūža gados, kad Mikelandželo bija jaunās Sv. Pētera katedrāles galvenais arhitekts.
…
