Maiju arhitektūra un pilsētbūvniecība.
Jau līdz pirms-Klasiskā vidus periodam (ap 600. g.p.m.ē) vairāki no senākajiem Maiju pilsētu celtņu kompleksiem jau bija uzcelti.
Klasiskajā periodā (ap. 250 - 900. gadiem) notika plaša pilsētcentru būvniecība un monumentālu pieminekļu celtniecība, it sevišķi dienvidu līdzenumu reģionā.
Maiju kultūras sabrukuma patiesie iemesli joprojām nav noskaidroti, un pastāv dažādas iespējamās teorijas kas to izskaidrotu. Lai arī lielākajā daļā Klasiskā perioda Maiju pilsētas tika pamestas, pēc-Klasiskajā perodā Maiju civilizācija turpinājās Jukatānas ziemeļos līdz pat brīdim, kad tur 1519. gadā ieradās spāņu konkistadori.
Maiji joprojām nodarbojās ar lauksaimniecību, un pilsētas galvenokārt kalpoja kā reliģiskie un politiskie centri. Klasiskā maiju kultūra attīstījās trijos Centrālamerikas reģionos. Svarīgākie pilsētcentri atradās centrālā reģiona zemienēs (Dienvidgvatemalā). Šo reģionu klāj tropiskais lietus mežs. Svarīgākā reģiona pilsēta bija Tikala. Gvatemalas kalnāju reģionā maiju kultūra attīstījās vājāk. Šis reģions kalpoja kā izejvielu avots centrālajam reģionam. Kalnāju reģiona lielākā un svarīgākā pilsēta ir Palenke. Meksikas Jukatanas pussala bija trešais kultūrreģions, kas attīstījās post-klasiskajā periodā. Pussala ir sausa, bez upēm, taču reģionā ir daudzas pazemes upes. Daudzas no reģiona pilsētām ir celtas pie lielām akām. Reģiona lielāka pilsēta ir Čičenica. Citas ievērojamas pilsētas- Koba, Kopana, Kalakmula, Ušmala.
Tas, ka maiju kultūra attīstījās tropiskā lietusmeža reģionā, ierobežoja tās attīstību. Lai arī reģionā regulāri līst lietus, un tajā nav grūtības audzēt pārtiku, lietusmeža augsne ir ļoti nabadzīga kas ātri noplicinās. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, bija nepieciešamas palielināt apstrādājamo lauku platību, kas nozīmēja, ka cilvēki aizvien vairāk attālinājās no pilsētcentriem.
Tikpat vienreizēja un iespaidīga kā grieķu vai romiešu arhitektūra, Maiju arhitektūra aptver pāris tūkstošus gadu. Viena no atpazīstamākajām Maiju arhitektūras celtnēm ir pakāpjveida piramīdas. Sākotnēji balstītas uz galvenajām Centrālamerikas arhitektūras tradīcijām, šīs piramīdas tika veidotas ar sarežģītiem akmens kalumiem, veidojot pakāpjveida formu. Katra piramīda bija veltīta tai dievībai, kuras svētnīca bija novietota tās virsotnē. Maiju kultūras uzplaukuma laikā to reliģiskās, komerciālās un pārvaldes varas centri pārauga satriecošās pilsētās- Čičen-Icā, Tikalā un Ušmalā. Caur dažādu elementu un stilistisko veidojumu izpēti, paliekas no Maiju arhitektūras ir kļuvušas par svarīgu posmu to senās civilizācijas attīstības izprašanā.
Tā kā maiju pilsētas izpletās pa dažādām Centrālamerikas vietām, pilsētu plānošanai bija maza nozīme; to pilsētas ir tikušas celtas savā veidā pēc nejaušības principa, ko noteikusi katras atsevišķās vietas topogrāfiskā situācija. Maiju arhitektūra tiecas lielā mērā iekļauties esošajā vietā. Kā piemēram, pāris pilsētas, kas izvietotas kaļķakmens līdzenumos ziemeļu Jukatānā, izauga par plašām pilsētām, kamēr citas, kas veidojušās Ušmacinta kalnos, izmantoja dabisko reljefu, lai būvētu uz augšu to torņus un tempļus iespaidīgos augstumos. Lai arī kā, ārējā izskata nepieciešamība kā jebkurai lielai pilsētai, joprojām bija nozīmīga.
Liela mēroga būvju nospraušanā, galvenās asis parasti tika nospraustas saskaņā ar galvenajiem debespušu virzieniem. Atkarībā no novietojuma un dabas resursu pieejamības (piem. svaiga ūdens), pilsētas paplašinājās, pievienojot lielus laukumus ar daudzām platformām, kas veidoja apakšstruktūru- raksturīgi gandrīz visām maiju celtnēm. Pārbūvējot esošās un pievienojot jaunus apjomus esošajām būvēm, lielās maiju pilsētas ieguva katra atšķirīgu identitāti, kas stipri kontrastē ar citām ievērojamām Centrālamerikas pilsētām, kā piemēram ar Teotihuakānu un tās stingro tīklveida struktūru.
Maiju pilsētu centros atradās lieli laukumi, ko iekļāva viņu svarīgākās valdības un reliģiskās celtnes kā karaliskā akropole, lielo piramīdu tempļi un dažreiz arī bumbu spēles laukumi. Tai arī pilsētas paplašinājās pēc esošās dabas nosacījumiem, rūpīga uzmanība tika pievērsta tempļu un observatoriju novietojumam pret debespusēm saistībā ar maiju izpratni par orbītām un zvaigznēm. Tieši ārpus šī rituālā centra atradās mazāk svarīgi, mazāki tempļi un atsevišķas svētnīcas- šīm mazākas nozīmes un mazāk svētajām būvēm līdz ar to arī bija lielāks privātums. Ārpus attīstītā centra atradās mazāk izturīgas un vienkāršākas parasto ļaužu mājas. Klasiskajā periodā maiju pilsētplānošana būtu raksturojama kā telpas sadalīšana ar lieliem pieminekļiem un to uzbērtajiem pievedceļiem- laukumi bija galvenās cilvēku pulcēšanās vietas. Tikai vēlajā post-klasiskajā periodā maiju pilsētu centri tika aizsargāti ar nocietinājumiem, kas trūka lielākajā daļā klasiskā perioda pilsētās.
Būvmateriāli – apskatot maiju būves, pārsteidzoši ir tas, ka viņiem trūka daudzas attīstītas tehnoloģijas, kas būtu šķietami nepieciešamas šādu būvju celtniecībai. Tā kā nebija metāla darbarīku, trīšu un, iespējams, pat riteņa, maju celtniecībā bija nepieciešams paņēmiens to aizvietošanai- cilvēku spēks. Lai arī tam bija nepieciešami lieli resursi, visi būvmateriāli, kas bija nepieciešami, bija turpat uz vietas viegli pieejami vietējās raktuvēs. Visbiežāk tika izmantots kaļķakmens, kas bija pietiekoši viegli apstrādājams arī ar akmens darbarīkiem. Papildus kaļķakmenim, tika izmantots arī saskabs (sascab) – substance, kas veidota no sasmalcināta, apdedzināta un sajaukta kaļķakmens. Tās īpašības bija līdzīgas cementam un tika plaši izmantotas apmetumam tāpat kā ar cementa javu. Vēlāk, būvniecībai kļūstot precīzākai un kaļķakmens blokiem precīzi savienojoties, šī apmetuma nepieciešamība mazinājās. Vienkāršajās mājās par būvmateriāliem izmantoja koka statņus un māla kleķi, kā arī dažkārt mēdza izmantot kaļķakmeni. Komalkalko pilsētā ir atrasti arī dedzināti māla ķieģeļi, kas paredzēti akmens aizvietošanai.
Ievērojamākās Maiju pilsētas – Čičenica, Koba, Kopana, Palenke, Tikala, Ušmala
MAIJU PILSĒTAS
…
