7. Kāda ir estētisko un sociālo kritēriju attiecība?
Konstituējot sevi kā autonomus no sociālām normām un kritērijiem, mākslinieki nošķir sevi no buržuāzijas, postulējot „estētiskos kritērijus” par pārākiem pār buržuā sabiedrību, t.i., postulējot „mākslu mākslas dēļ”, tai pat laikā arī zaudējot buržuā kā potenciālos mākslas sponsorus, jeb klientus/pircējus un iznīcinot mākslas tirgu. Šī mākslinieku uzvedība/darbības veids panāk laika nobīdi starp piedāvājumu un pieprasījumu, jo viņu kulturālā autonomija palēnina uztveres normu izmaiņu, ko viņu radītajiem darbiem jāpanāk, lai pēc tiem būtu lielāks sociālais pieprasījums.
Šķiet, ka šādi mākslinieki vēlreiz apliecina sevi kā „buržuā ģimenes idiotus”, jo, lai arī ir atkarīgi no sociālā lauka un tātad arī sociālajiem kritērijiem, kas to pavada, tomēr par katru cenu cenšas sevi apliecināt kā no šī lauka un jomas autonomus, neatkarīgus „estētiskos kritērijus” postulējošos, kas savukārt piedalās kā viens no galvenajiem faktoriem viņu kā dominējošās/pārvaldošās, bet nabagās, un līdz ar to arī pārvaldāmās klases konstituēšanā.
8. Burdjē „tīrās mākslas” novērtējums.
Burdjē norāda, ka „tīrā māksla”, kas radīta „mākslas pašas dēļ” ir nolemta novēlotam ekonomiskajam gandarījumam, jo to radītāju, autoru apņemšanās sekot estētiskajiem kritērijiem, neievērojot sociālos, padara šo „tīro mākslu” tāpat kā „tīro/patieso mīlu” par nepatērējamu. Ekonomiskas sekmes un panākumi ir „buržuāziskajai” mākslai, taču „īstie mākslinieki” šādus ātrus panākumus bieži novērtē kā nespēju radīt „īstu mākslu”. Tieši šajā veidā atklājas Burdjē iepriekš teiktais, ka literārais lauks atrodas tiešā pretējībā ekonomiskajam – vinnēt kā māksliniekam ir iespējams tikai ekonomiski zaudējot, un otrādi.
…
