Eiropas kultūrā 19. gadsimta sākumu pieņemts uzskatīt par jauna laikmeta sākumu, tomēr nevar nodalīt konkrētu hronoloģisku jaunā perioda robežu - iepriekšējā laikmeta tradīcijas bija stabili iesakņojušās un turpināja pastāvēt vēl ilgu laiku arī jaunajā gadsimtā.
Straujā zinātņu attīstība būtiski pārmainīja cilvēku dzīves uztveri, līdz ar to mainījās arī sociālā un politiskā situācija sabiedrībā, kas savukārt ietekmēja kultūras ainu kopumā visā Eiropā. Arī mākslas attīstība vairs nebija viendabīga - līdzās pierastajam un viegli saprotamajam neoklasicismam (klasicisma stila turpinājums) veidojās vairākas jaunas vērtību sistēmas, kas izpaudās dažādās kultūras jomās - literatūrā, glezniecībā, arhitektūrā, mūzikā. 19. gadsimta kultūrā cits citu nomainīja vairāki spilgti virzieni - romantisms (gadsimta sākumā), reālisms (gadsimta vidū), impresionisms un postimpresionisms (gadsimta beigās).
19. gadsimta pirmajā pusē vēl pastāvēja klasicismam raksturīgās tendences, kas izpaudās dažādu mākslinieku - neoklasicistu darbos, tomēr klasicismam raksturīgā racionālā, prātam pakļautā domāšana un tās izpausme mākslā vairs neatbilda jaunā laikmeta idejiskajām vērtībām. Jāpiemin arī, ka klasicisms bija pēdējais visaptverošais stils Eiropas kultūrā. Katrs nākamais virziens, kas radās - noliedza un kritizēja iepriekšējo, daži no tiem pastāvēja visai ilgi un vēlākajos laikos bieži vien pat atdzima, tomēr neviens no virzieniem nespēja izaugt par stabilu, vienotu stilu, kas aptvertu visas Eiropas kultūru vienlaicīgi.
…