Maksājumu bilance: Latvijas un citu pasaules valstu pieredze. D. Hjūma mehānisma darbība – sistēmas automātiskums: teorija un prakse.
Pēc neatkarības atgūšanas 1990. gadā, Latvijas ekonomikai bija nepieciešams statistiskais dokuments, kurā būtu atspoguļotas visas reālās un finanšu operācijas ar ārvalstīm, un jau kopš 1992. gada tika atkal sastādīta Latvijas maksājumu bilance.
Analizējot valsts maksājumu bilanci periodā no 2001. – 2006. g. var redzēt, kā jau ilgāku laiku ir novērojams tekošā konta deficīts, ko nosaka lielais preču importa pārsvars pār eksportu. Latvijas importa struktūrā dominē starppatēriņa un kapitālpreces, kas Latvijā netiek ražotas (iekārtas un mašīnas, izejvielas), un tādējādi straujos importa pieauguma tempus pamato nepieciešamība pēc ražošanas modernizācijas. Tā kā rūpnieciskās izlaides apjomu palielinājums ir cieši saistīts ar importa pieaugumu, tad arī turpmāk, attīstoties rūpniecībai, būs vērojams importa kāpums.
Tekošā konta deficīta attiecībai pret IKP Latvijā ir visai pretrunīgas tendences. Laika posmā no 2001. līdz 2006. gadam notika straujš tekošā konta deficīta pieaugums un 2001. gadā bija novērots lielākais deficīta līmenis Latvijā – gandrīz 10% (9.6%) no IKP. Pēc tam, nākamajā gadā tekošā konta deficīts samazinājās un 2002. gadā tas sastādīja tikai 7.8%. Savukārt, nākamajos gados situācija nozīmīgi pasliktinājās (kas galvenokārt tika izskaidrots ar pasaules ekonomikas stagnāciju) un deficīta līmenis bija tikai nedaudz zemāks par 10%, tā 2003. gadā tekošā konta deficīts bija 8.9%, citādi runājot, Latvijas rezidentu starptautiskie izdevumi pārsniedza starptautiskos ieņēmumus par 8.9% no IKP. Nākamajos gados bija novērots tekoša konta samazināšana, kas ar katru gadu virzījās uz leju un 2007 gadā sastādīja 7.4% no IKP. Tiek prognozēts, ka 2008. gadā tekošais konts vēl vairāk samazināsies un sastadīs 6.8% no IKP.