Ekonomikas teorija izšķir divus līmeņus – mikroekonomika un makroekonomika.
Mikroekonomika studē ekonomiskās norises viena tirgus subjekta līmenī, kur galvenie dalībnieki ir ražotājs (firma) un patērētājs. Katram no viņiem ir savas intereses, bieži vien diametrāli pretējas. Taču ir arī visas sabiedrības intereses un ekonomiskie procesi, kuri raksturīgi sabiedrībai kopumā. Šos procesus nevar izzināt, pētot ekonomiskās parādības mikrolīmenī. Tas nozīmē, ka nepieciešams aplūkot visu tautsaimniecību kopumā – jāveic makroekonomisko analīzi.
Makroekonomika pēta galveno ekonomikas problēmu – ierobežoto ražošanas resursu izmantošanu no nacionālās ekonomikas viedokļa.
Starp mikro- un makro- līmeņiem ir cieša sakarība. Ir kopīgas un atšķirīgas iezīmes.
Pozitīvās un normatīvās ekonomikas vieta mikro- un makro- līmeņos. Ir bīstami eksperimentēt makroekonomikā. Makroekonomikas nozīmi pastiprina mūsu dienās nepieciešamība ierobežot monopoldarbību un regulēt tirgu, jo pastāv tirgus fiasko iespējas un draudi.
Tātad makroekonomika pēta ekonomiskos procesus visas tautsimniecības mērogā. Tautas saimniecība ir vēsturiski izveidojusies ražošanas sistēma valsts teritorijā. Galvenie tautsaimniecības subjekti ir mājsaimniecības, firmas, valsts institūcijas, kas risina ekonomiskās problēmas. Tautsaimniecības modeli uzskatāmi parāda ekonomisko plūsmu shēma.
Galvenās makroekonomiskās problēmas, kuras nevar atrisināt mikroekonomikas līmenī.
Ekonomiskā izaugsme.
Pilnīga nodarbinātība.
Ekonomiskā efektivitāte.
Stabils cenu līmenis.
Ekonomiskā brīvība.
Taisnīga ienākumu sadale.
Ekonomiskā nodrošināšana.
Nacionālās valūtas stabilitāte.
Racionāla visu resursu izmantošana.
Ārējās tirdzniecības bilance.…
