Aleksandrs piedzima 356. gadā pirms mūsu ēras. Viņa tēvs bija Maķedonijas valdnieks Filips II. Filips deva savam dēlam lielisku izglītību. Aleksandra audzinātājs bija grieķu filozofs Aristotelis. Aleksandrs ļoti aizrāvās ar kara lietām un kopš 16 gadu vecuma devās līdzi savam tēvam karagājienos.
Kad Aleksandrs kļuva par Maķedonijas valdnieku, viņam bija tikai 20 gadi. Pārņemot tēva varu, Aleksandrs konstatē, ka viņam ir ļoti daudz ienaidnieku, kurus viņš pavēl vienkārši nogalināt. Dumpīgos rajonus, tādus, kā Tēba, Grieķijasdaži rajoni, viņš pakļāva nežēligi apspiežot. Tā Grieķijas vietā parādījās labi organizēta, disciplinēta Maķedonijas impērija.
Tomēr Aleksandram ar to bija par maz. Viņam dārgs bija viņa tēva senais mērķis – atbrīvot Grieķu Āziju no Persijas jūga. Viņš sāka tam rūpīgi gatavoties. Saprotot, ka Persijas rīcībā ir liels karaspēks, kuru skaitliskā ziņā noteikti nepārspēt, Aleksandrs vēl enerģiskāk ķērās pie savas armijas kvalitātes un kaujasspējas pilnveidošanas. Kā viens no galvenajiem pasākumiem, tika pilnveidota falangas organizācija. Falanga pēc savas nozīmes militārajā vēsturē bija pirmais regulārais taktiski operatīvais formējums. Falangas organizācija gan nebija paša Aleksandra izgudrojums – to no Tēbām bija pārņēmis vēl viņa tēvs – Filips II, apbruņojot falangas kareivjus ar vēl garākiem (apmēram 5.5 metrus) un smagākiem pīķiem, nekā tie bija agrākajiem hoplitiem.
Aleksandrs bija izveidojis universālu, daudzfunkcionālu armiju, kura bija mobila un ļoti efektīva gan aizsardzībā, gan uzbrukumā.
Papildus tam Aleksandrs ieviesa arī speciālas materiālās apgādes vienības, kuras rūpējās lai karaspēkam kampaņas laikā nekā netrūktu.
Par savu galveno uzdevumu viņš atzina kara gājienu uz Persiju, lai iegūtu bagātības Austrumos.
…
