Maize ir viens no senākajiem pārtikas produktiem pasaulē.
Sākumā cilvēki labību neaudzēja, bet tikai vāca graudus no savvaļas graudzālēm (mūsdienu izpratnē – vienkārši nezālēm). Graudus ēda nepārstrādātus, vēlāk tos saberza starp akmeņiem un sajauca ar ūdeni, iegūstot putru. Visbeidzot kāds cilvēks iedomājās graudus izcept. Graudi izrādījās gan garšīgāki, gan ilgāk uzglabājami, un, kad no putras izdevās izveidot ko līdzīgu plācenītim, sākās maizes cepšanas vēsture.
Apmēram pirms 5. - 6.tūkstošiem gadu, senie ēģiptieši sāka cept raudzētu maizi. Viņi bija pirmie, kas iemācījās ieskābēt un uzraudzēt mīklu, no kuras ceptā maize bija ievērojami garšīgāka, poraināka un ilgāk saglabājās svaiga. Senajā Ēģiptē tika radīta arī pirmā maizes krāsns – to darināja no Nīlas māliem, tai bija konusa forma, augšējā daļā konusa iekšpusē tika veidotas lūkas, kuras atvēra cepšanas beigās, bet uguni kūra zem pašas krāsns. Tad krāsns mutē uz akmens klona lika ar miltiem apkaisītu mīklu. Šajā laikā maize kļuva par visu vērtību mērauklu: tīrumi, kuros auga kvieši un vergi, kas tos apstrādāja, piederēja tikai faraonam.
Senāk miltiem ļāva nostāvēties 3 līdz 8 nedēļām, lai saskarsmē ar skābekli tie kļūtu derīgāki cepšanai. Mūsdienu cepēji radījuši virkni ķīmisku „uzlabotāju”, ko var pievienot tieši miltiem. Tie darbojas kā oksidanti, atbrīvojot no vajadzības miltus tieši briedināt.…
