1) Izglītības, attīstības un audzināšanas vienotības princips
Šis princips, manuprāt, ir pamatprincips tam, kāpēc skolēni, lai apgūtu zināšanas, iet uz skolu un studenti- topošie skolotāji iet uz lekcijām. Šis princips nodrošina efektīvu mācīšanu un mācīšanos, ko nodrošina skolotāji, kas ir ne tikai zinoši savā priekšmetā, bet var arī reāli iemācīt. Skolēnam ir jāapgūst zināšanas, reizē attīstoties un apgūstot sabiedrības normas, izzina sevi kā personību un lēnām veido savu pasaules kopainu.
Piemērs.
Literatūras skolotāja lūdz mājās izlasīt K. Skalbes „Pasaku par Vērdiņu” un izanalizēt galvenā varoņa rīcības iemeslus, rīcības sekas utt. Skolēniem mājās jāiedziļinās ne tikai pasakā, bet jāsakopo savas atziņas par labo un ļauno, par materiālajām vērtībām un garīgajām.
2) Mācību zinātniskuma un saprotamības princips
Pirmkārt, bez mācību zinātniskuma principa nav jēgas nevienam mācību priekšmetam, jo bez objektīviem zinātnes faktiem, jēdzieniem, likumiem, teorijām nav reāla pamata nevienai mācībai, piemēram, tāda mācība kā „ētika” tiek apšaubīta un daudzās skolās izņemta no programmas, jo viņa balstās tikai uz kreacionisma teorijas, bet reālu zinātnes faktu un likumu tai nav, kā arī demokrātiskā valstī nevar likt mācīties par Dievu, ja tā nav konkrētā bērna ticība.
Pats mācību zinātniskums nodrošina skolēnam rezultātus mācībās, jo viņam jau, iespējams, ir izveidojusies kaut kāda bāze par šo priekšmetu no savas dzīves pieredzes un viņš var nepārtraukti papildināt zināšanas par to, kā arī saprotamības princips ļauj viņam izprast mācību vielu, pieprasot ieguldīt pūles un izveidot kopainu un nodrošina pastāvīgu attīstību, lai nākotnē spētu šajā priekšmetā vai kādā līdzīgā izprast sarežģītākus procesus.
…
