Mācību jeb didaktikas principi ir secinājumi, kas izriet no mācību procesa vispusīgas analīzes un kā likumsakarīgas prasības (norādījumi, ieteikumi) skolotājam palīdz veidot viņa metodisko stratēģiju un taktiku.
Galvenie principi un to nozīme mācību procesā:
Sociālā mērķtiecība
Mācību teorija akcentē vispārīgās izglītības – zināšanu, prasmju un attīstītu intelektuālo spēju – nozīmi personības iekļaušanā civilizētas sabiedrības darbā un kultūras dzīvē.
Šāds princips bija raksturīgs jau Senajā Grieķijā Atēnu valstij, kur tika likti pamati idejai par vispusīgi un harmoniski attīstītu personību kā audzināšanas mērķi. Proti, Atēnās, kur naturālā saimniecība jau bija pāraugusi plaši sazarotā ekonomikā (lauksaimniecība, amatniecība, tirdzniecība, kuģniecība) un kur strauji attīstījās zinātne un māksla, no jaunās paaudzes prasīja vispusīgu sagatavotību dzīvei. Šī ideja apsīka viduslaiku feodālajā sabiedrībā, taču ar jaunu spēku uzplauka renesanses laikmetā, un turpināja attīstīties un pilnveidoties turpmākajos gadu simteņos dažādu uzskatu ietekmē.
Mūsdienu pedagoģijā personības vispusīgu attīstību nereti izprot pārāk šauri – tikai kā zināšanu un prasmju daudzumu, orientējoties uz intelektuālu vispusību, neievērojot pārējās personības īpašības. V. Zelmenis uzskata: „Vispusīgi ir jāattīsta arī spējas, griba un derīgie paradumi, vispusīgai un stiprai jābūt arī cilvēka morālajai stājai, vispusīgi jāattīsta jūtu kultūra un paškontroles sistēma. Iespējami pilnīga un savstarpēji līdzsvarota visu personības satura elementu attīstība veido personības iekšējo harmoniju (viengabalainību). Disproporcija rada disharmoniju (spējas neatbilst interesēm, talants neattīstās vājās gribas dēļ).”…