Luga "Paradīzes ābolīši"

Čūska – Paradīzē bija nakts. Spīdēja mēness, sisināja cikādes, un, rāmi plunkšķēdamas, ķīseļa krastos skalojās piena upes. Zem laba un ļauna atzīšanas koka kuplajiem zariem spirdzinošam miegam ļāvās dienas darbos nogurušais Ādams. Viņam līdzās ar bezmiegu cīnījās Ieva.
Ieva – Guļ! – viņa prātoja. – Guļ, un viss! Un tu vari vientulībā kaut vai beigties nost! Varbūt saskaitīt bārdas rugājus viņa pašapmierinātajā sejā? Vispār, ja tā ieskatās, seja viņam glīta. Sevišķi deguns. Ja vēl nebūtu tik garš un ar līkumiņu... Nu, nevar jau gribēt pilnību! Kāds tad krokodīlienei ir vīrs! Un tāpat dzīvo! Lai gan... Ja tāda āriene kā viņai – ko citu var vēlēties? Man, paldies dievam, šai ziņā nav ko sūdzēties. Vai ne, mīlulīt? – Ieva pievērsās laulātajam draugam. – Pasaki savam skaistajam bubucītim, ka tu viņu mīli! Vai tu mīli savu bubucīti?
Hrr-šš! – Ādams smagi nopūtās un pagriezās uz otriem sāniem.
Biezādainais egoists! Patmīlis un nekauņa! – Ieva apvainojās. – Vai nedzirdi, ka ar tevi runā tavs dārgumiņš, tavs zelta gabaliņ, tava vienīgā...
Hrr-šš! Hrr-šš! – šņāca Ādams.
O! Bet ja nu es viņam neesmu vienīgā?! Ja nu šī vienreizīgā krākšana nozīmē, ka viņam ir vēl kāda? O! Nelietis! Kura??? – Ieva pietrūkās sēdus.…