Lūcijs Annejs Seneka dzimis Spānijas pilsētā Kordubā, bija ievērojams sava laika sabiedriski politisks darbinieks: darbojies kā advokāts Romas tiesās, bijis kvestora un prētora amatos, kļuvis par konsulu, ticis ievēlēts arī Senātā, bijis nākamā imperatora Nerona audzinātājs. Romā Seneku pazina kā talantīgu un darbīgu cilvēku, kas visu tiecās sasniegt pats. Seneka ticis izsūtīts trimdā un Korsikas salu, viņš bija ļoti bīstams konkurents politikā, tādēļ daudzi politiķi un valstsvīri centās no viņa atbrīvoties. Paralēli politiskajai darbībai Seneka aktīvi nodarbojās ar rakstniecību gan prozā, gan dzejā. Viņa prozas darbiem ir izteikti filozofisks raksturs, un tos nosacīti var iedalīt traktātos par morāli filozofiskām tēmām un literārās vēstulēs. Filozofiju Seneka uzskatīja par mācību, kā sasniegt tikumības ideālu un būt laimīgam. Senekas filozofiskajos uzskatos dominēja grieķu stoicisma atziņas, kas bija eklektiski sajauktas ar citu virzienu, it īpaši, epikūrisma un kiniķu uzskatiem. Seneka ir stoiķu filozofijas jaunākā perioda pārstāvis. Viņš pievēršas ētikas jautājumiem. Galvenais stūrakmens šajā mācībā ir dzīve saskaņā ar dabu, Seneku interesēja panteisms, kas Dievu identificē ar dabu, pasaule ir Dieva iemiesojums.…