Lūcijs Annejs Seneka "Vēstules Lucīlijam par ētiku"

Izvēlējos lasīt un analizēt grāmatas astoņas pirmās vēstules. Izlasot visas astoņas vēstules, varēju secināt, ka Seneka vēstulēs Lucīlijam sniedz priekšstatu par sevi kā gudru, nesatricināmi mierīgu cilvēku, kurš tiecas un cenšas dzīvot saskaņā ar dabas jeb Visuma likumiem un kuram nepiemīt ne naids, ne pārmērīgas baudas vai bailes u.tml. Vēstules sastāv no Senekas atziņām un uzskatiem, pamācībām Lucīlijam, par piemēru ņemot dažādas konkrētas situācijas un katrā vēstulē var atrast kādu atziņu vai mācību, kura ir kā vissvarīgākā un arī noderīgākā un kuru viņš iesaka Lucīlijam. Vēstulēs Seneka izsaka ne tikai savas atziņas, bet arī citē citus filozofus, piemēram, Epikūru.
1.vēstule.
Citāts, ka raksturotu 1.vēstuli, manuprāt, ir šāds: „Kad dzīvi atliek, tā aizjoņo garām. Viss, Lucīlij, pieder citiem, mums – vienīgi laiks. Tikai to, gaistošu un nepastāvīgu, daba mums devusi īpašumā, un arī no tā mūs padzen katrs, kas vien to grib.” Vēstulē tiek runāts par laiku, par tā vērtību. Seneka raksta, ka daļu laika mums atņem varmācīgi, daļu – slepus, daļa zūd tāpat. Tāpēc no tā var mācīties, ka ir jātaupa un jāglabā laiks, lai tas vienkārši neietu zudumā tāpat vien, lai gan bieži tā mēdz notikt. Cilvēki bieži vien neapzinās laika vērtību, tāpēc izturas pret to visai nevērīgi un Seneka māca, lai to novērtē, taupa un glabā.…