Lubānas pilsētbūvniecība saistīta ar toreizējā Lubānas draudzes mācītāja un skolotāja V. Maldoņa vārdu: viņa darbības laikā, ap 1910. gadu, daļu Lubānas mācītājmuižas zemes sāka izdot ilggadējā nomā ar apbūves tiesībām. Uz šīs zemes apmetās galvenokārt amatnieki un tirgotāji. Apdzīvotas vietas veidošanos veicināja lielais attālums līdz tuvākajām pilsētām. Pēc Latvijas agrārreformas (1920.g.) gan Lubānas muižas, gan Lubānas mācītājmuižas zeme tika sadalīta apbūves gabalos, kas veicināja Lubānas izaugsmi. 1935. gadā ciemā bija 93 ēkas, no kurām 90 (96,7%) piederēja latviešiem.
Bez Latvijas senkultūrai arheoloģiski nozīmīgā neolīta laikmeta atradumu klāsta Lubānas piekrastē, pati pilsēta - kā samērā jauns veidojums valsts administratīvajā kartē – vēl nav paspējusi uzkrāt ievērojamas mākslas rezerves. Pilsētas teritorijā ir iekļauta 19.gs. 1. pusē veidotā muiža, kuras īpašnieki un cēlāji gadu gaitā vairakkārt mainījušies. Tās ir bijušas Fītinghofu, Volfu dzimtas, kas bijušas luterticīgas un šai konfesijai pierakstījušas arī savus zemniekus. Pārbūvētajā kungu namā skaidri saskatāmas ampīra arhitektūras iezīmes. Luterāņu baznīcā grezns neogotikas altāris ar gleznu “Kristus pie krusta” un vitrāža apsīdas logā. Krāšņajā stikla gleznā attēlots Kristus, kas svētī draudzi. Ērģeles Lubānas lut. Baznīcai būvējis A. Martins 1871.gadā (1931.g. paplašinātas). Tās, sava 1891.gada folkloras ceļojuma laikā, izmēģinājis arī Jurjānu Andrejs.
…
