Ulmaņa saimnieciskās un sociālās politikas būtiska iezīme bija ienākumu pārdalīšana. To bija iespējams nodrošināt tikai ar nodokļu pieaugumu, kas nonāca līdz absurdam. Iespējami nodokļi bija tādi kā neprecēto nodoklis; nodoklis tiem, kuri bija pārcēlušies uz dzīvi pēc 1937.gada 1.janvāra u.c. 1940.gadu valdība sagaidīja pilnīgi sapinusies cenu, peļņas un ienākumu pārdalīšanā.
F. Menders raksturoja Ulmaņa kultu kā „īsti latviski muļķīgu, ar Ulmaņa banalitātēm, smieklīgo runāšanu, sevis iecelšanu dieva svaidīta valdnieka kārtā.” Kults bija bezgaumīgs, banāls un komisks, ko noteica Ulmaņa paša un kulta veidotāju intelekts un gaumes līmenis. Kad Ulmanis tika pielīdzināts grieķu dievam Midam, tad kults ieguva jau muļķīgu, karikatūras veidu. Iespējams šāds pārspīlēts kults Ulmanim bija nepieciešams mentāli kompensācijai par neesošu ģimenes dzīvi.
Ulmaņa režīms tālu apsteidz LSDSP petīmnākšanu Padomju Savienībai, neskatoties uz to, ka tieši šī jautājuma sakarā sociāldemokrātiem tika veltīti vislielākie apvainojumi. Ulmaņa režīms lielā mērā atviegloja Latvijas sovjetizāciju 1940.gadā. Saimniecībā bija noritējis plašs nacionalizācijas process, politikā un psiholoģijā vadonisms atviegloja pāreju uz totalitārismu un Staļina kultu. Pateicoties Ulmaņa režīmam Latvija sagaidīja okupāciju kā iekšēji vāja, ārējiem draudiem un agresijai daudz vieglāk pakļauta valsts.
Ulmaņa režīms nespēja sabiedrību nedz integrēt, nedz totalitāri mobilizēt. Tas bija drīzāk autoritārs nekā totalitārs režīms. Jāpiemin politologa J. Peniķa atziņa, ka no 1922.-1934.gadam, četru Saeimu laikā, nestabilāko valdību rekords piederēja tieši K. Ulmanim. Ulmaņa apvērsums iznīcināja iespēju likumīgi uzlabot Latvijas parlamentāro iekārtu.
…
