3 Galvenās nozīmes lietošanā:
• Runā par būtisku likumsakarību
• Runā par domāšanu(konsekvences nozīmē)
• Mācība par domāšanu
1. Loģikas priekšmets, rašanās un attīstība
Loģika ir viena no humanitārajām zinātnēm, kuras izpētes objekts ir cilvēks.
Loģika ir zinātne par pareizas domāšanas likumiem un formām un kārtulām. Loģika pēta domāšanas iekšējās likumsakarības.
Loģikas vēsturei ir ~3000 gadu, tā ir vien no senākajām zinātnēm . Domāšanas loģiskās formas pētīšanu 1.g.t.p.m.ē uzsāka seno Austrumu domātāji. Sākotnēji loģikai bija galvenokārt lietišķa nozīme kā retorikas sastāvdaļai. Tā bija cieši saistīta ar filozofiju.
Par klasiskās loģikas pamatlicēju pamatoti uzskata sengrieķu filozofu Aristoteli. Viņš bija pirmais, kas sistemātiski un vispusīgi izpētīja domāšanas galvenās formas un precīzi formulēja trīs loģikas pamatlikumus (identitātes, pretrunas un trešā izslēgtā likuma). Savu loģikas mācību viņš sauca par analītiku.
Antīkās pasaules loģikas tālākā attīstība noritēja galvenokārt stoicisma filozofijas virziena ietvaros. Šīs skolas pamatlicējs bija Kitijas Zēnons, viņš arī ieviesa terminu “loģika”.
Viduslaikos loģikas problēmas apspriešana galvenokārt noritēja teoloģijas ietvaros. Reliģija bija tā laikmeta garīgās kultūras pamats. Ievērojamu lomu loģika ieņēma arī viduslaiku izglītības sistēmā, jo pareizas domāšanas prasme bija viens no kulturāla cilvēka priekšnosacījumiem. Pirmajās Eiropas universitātēs mācību pirmo pakāpi veidoja loģika, retorika un gramatika.
Sākot ar 17.gs loģika attīstījās galvenokārt kā zinātniskās izziņas metode.
Gotfrīds Leibnics ieviesa loģikas 4.pamatlikumu. Viņš arī ieviesa loģikas attīstībā jaunu tendenci, ieviesa neklasisko loģiku.
19.gs sāka veidoties matemātiskā loģika. Tā loģikai piemēroja matemātiskās metodes. Tagad tā ir kļuvusi par patstāvīgu zinātnes nozari.
Otrs mūsdienu neklasiskās loģikas paveids modālā loģika ar vairākām apakšnozarēm. Viena no tām ir deontiskā loģika kā normatīvās spriešanas loģika. Deontiskai loģikai ir īpaša nozīme juridiskajā zinātnē un praksē, jo tā pētī loģiskās attiecības starp tiesību normām
Svarīgs robežpunkts loģikas attīstībā 18.-19.gs ir saistīts ar diviem vācu filozofiem Imanuelu Kantu un Georgu Hēgeli. Ar to apzīmējo Aristoteļa klasisko loģiku. Viņi uzskatīja, ka eksistē augstāka tipa loģika – saturiskā loģika. Tā ir mācība par vispārīgajiem domāšanas un izziņas likumiem, principiem un metodēm.
2. Jēdziens un termins. Jēdziena loģiskā struktūra.
Jēdziens ir domāšanas forma, kas atveido priekšmetu, tā būtiskās pazīmes
Priekšmets ir jebkas, par ko var domāt.
Īpašība ir tas, ar ko priekšmeti atšķiras viens no otra.
Pazīmes ir domas par priekšmeta īpašībām.
Vispārējās pazīmes ir tādas pazīmes, kas pieder vairākiem priekšmetiem.
Īpatnējās pazīmes ir tādas pazīmes, ar kurām atsevišķs priekšmets atšķiras no visiem pārējiem un pat tam ļoti līdzīgiem priekšmetiem.
…
