Livonijas politiskā vēsture - iekšpolitika un ārpolitika. Viduslaiki

Viduslaiku Latvija nebija vienota valsts, bet to veidoja četras gandrīz autonomas valstis- zemes jeb valstis: Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordeņa valsts, Kuras bīskapija un Rīgas pilsēta. Livonijas ordenim piederēja zemes arī Igaunijā. Viduslaiku avotos Latvijas un Igaunijas teritoriju sauca par Livoniju.
Livonijas valstu jeb zemju valdniekus sauca par zemes kungiem. Visu Livonijas valstiņu virskungs bija Romas pāvests, jo pāvesta sludināto Krusta karu laikā visa Latvijas un Igaunijas teritorija tika sadalīta starp katoļu baznīcas bīskapiem un pāvestam pakļautā Livonijas ordeni. Sekojot tradīcijas, pirmais Rīgas bīskaps Alberts 1207. gadā nodeva visu Livoniju vācu ķeizarvalstij par provinci, tomēr saņēma to atpakaļ ar visu varu un tiesībām. Ķeizars Indriķis VII 1225. gadā atzina visas bīskapa zemes par vienu Vācu ķeizarvalsts teritoriju jeb marku un bīskapu Albertu par ķeizarvalsts firstu, piešķirot viņam valdnieka tiesības. Tika izdoti noteikumi, pēc kuriem zemes kungi varēja netraucēti izmantot savas tiesības uz kundzību, nodokļu ievākšanu, kā arī klaušu tiesības un nodevas. Zemes kungiem piederēja arī mobilizācijas, naudas kalšanas un zemes tālākas izlēņošanas tiesības. Ne ķeizariem, ne ierēdņiem nebija tiesības traucēt zemes kungu novada pārvaldīšanā.
Rīgas arhibīskapija. Rīgas arhibīskapija aptvēra tagadējo Vidzemi un Latgali. Tā bija sadalīta rietumos jeb Lībju galā un austrumos jeb Latviešu galā.…