Indriķa hronikā Kaupo minēts, kā vietējo līvu “it kā valdnieks” (Indriķa hronika VII, 3.), kurš labprātīgi pieņēmis kristietību, pēc tam, kad ticis izdziedināts no ievainojuma kaut gan sākotnējais motīvs nav skaidrs, jo Indriķis raksta arī par lamatām, kurās Kaupo ar viltu ievilināts “Vāciešu uzlūgti, viņi visi sanāca kopā uz dzīrēm un tika ieslēgti kādā namā” (Indriķa hronika IV 4.). Jebkurā gadījumā pēc šī atgadījuma, Kaupo devās līdzi brālim Teoderiham uz Romu “Pēc tam brālis Teoderihs ar krustnešiem, kas togad Līvzemē zem sava krusta bija kalpojuši Dievam, aizbrauca uz Vāciju un paņēma līdzi kādu līvu, vārdā Kaupo, kas Turaidas līviem bija it kā valdnieks[12] un vecākais. Kad viņi bija apceļojuši lielu daļu Vācijas, aizveda Kaupo uz Romu un stādīja priekšā pāvestam.” (Indriķa hronika VII 3.). Pāvests Kaupo uzņēmis laipni un atalgojis ar zeltu par nesen solīto uzticību. “Pāvests viņu uzņēma ļoti laipni, noskūpstīja un plaši iztaujāja par apstākļiem, kādos dzīvo tautas ap Līvzemi, un dziļi pateicās Dievam par līvu tautas atgriešanu.” (Indriķa hronika VII 3.). Tomēr atgriežoties līvu zemē ar jaunpieņemto ticību, Kaupo saskārās ar ciltsbrāļu atriebību par savu pievēršanos kristietībai “viņi bija daudzus nogalinājuši un Kaupo, kas viņus bija atstājis un vienmēr cīnījās kristiešu pusē, nodarījuši daudz ļauna, ar uguni nopostīdami visus viņa īpašumus, atņemdami viņam tīrumus un salauzdami bišu kokus, un turklāt pret rīdziniekiem ierosinājuši ļoti daudz karu” (Indriķa hronika X 13.). …