• Kaupo pirmo reizi parādās Indriķa hronikā, kad tiek sagūstīts kopā ar citiem vadoņiem : „Tomēr bīskaps, līvu nodevīguma dēļ, neticēdams viņu mieram, kuru viņi jau tik daudz reižu bija lauzuši, pieprasīja no Anno un Kaupo un citiem zemes vecākajiem ķīlniekus. Vāciešu uzlūgti, viņi visi sanāca kopā un dzīrēm un tika ieslēgti kādā namā.” (Indriķa hronika IV:4) Kaupo no gūsta atbrīvojās, nododot Alberta rīcībā 30 lībiešu zēnu: „Baidīdamies, ka viņus aizvedīs pār jūru uz Vāciju, viņi nodeva bīskapa kunga rīcībā ap 30 savu zēnu, kas pie Daugavas un Turaidā bija dižciltīgākie. Viņš tos ar prieku pieņēma un, uzticēdams zemi tam Kungam, aizbrauca uz Vāciju.” (Indriķa hronika IV:4) Liela nozīme turpmākā Kaupo dzīvē bija viņa Rietumeiropas ceļojumam kopā ar brāli Teoderihu pie visaugstākā priestera. Kaupo ieraudzīja kristietības lielo vērienu, arhitektūru, bagārību, monomentalitāti, krāšņumu, varenumu. Domājams, tas kopumā atstāja tik lielu iespaidu uz Kaupo, ka atgriežoties viņš pilnībā nodevās kristietībai.Atgriežoties Rīgā, Kaupo tika laipni sagaidīts, bet ārpus Rīgas, pagānu vidū valdīja apmulsums un neizpratne :
„No citiem pagāniem tad arī
Pie Meinharda nu baru bari
Šurp nāca kristīties, lai godu
Un debesis sev iemantotu.
Kad tas viss tā notikās,
Kristīgie tad priecājās.
Bet pagāni ar skatu šķību
Raudzījās, kad kristietību
Ar draugiem Kaupo pieņēma.” ( Atskaņu hronikas 273.-281.rinda )
Līvu tauta Kaupo uzskatīja par nodevēju, tādēļ, ka Kaupo tika padzīts no Turaidas pils un uzturējās Rīgā, bet tad tika rīkots karagājiens pret pagāniem Turaidā un Kaupo tika deleģēts kā karavadonis. Tā viņš iebruka pats savā pilī un nodedzināja to. Tas arī ir iemesls, kādēļ Kaupo tiek saukts par dubulto nodevēju. Sākumā viņš nodeva savu ticību, pēc tam savu tautu. Kaupo nāve hronikās arī tiek pieminēta. Lai gan viņš krita kaujā svešā zemē, pret svešiem ienaidniekiem, viņš tika godāts un viņa mirstīgās atliekas tika nogādātas dzimtenē : „Bet Kaupo, kam ar šķēpu bija caurdurti abi sāni, ticīgi atcerējās tā Kunga ciešanas, saņēma tā Kunga miesas sakrementus un, patiesi atzīdams kristīgo ticību, izlaida garu, pirms tam sadalījis savu īpašumu visām Līvzemē esošajām baznīcām.” ( Indriķa hronika XXII:4). Vēstures avotos saskatīju to, ka Indriķa hronika daudz plašāk un izsmeļošāk apraksta Kaupo dzīvi un gaitas nekā Atskaņu hronikā. Pieļauju, tas ir tādēļ, ka Indriķa hronikas mērķis bija stāstīt par kriestietību, pagānismu, kristietības izplatīšanos, taču Atskaņu hronika vairāk orientējas uz Krusta kariem, Vācu ordeni utt. Iespējams, ka faktu atšķirības ir arī tādēļ, ka šīs hronikas ir sarakstītas dažādos laikos, autoriem pievienojot kādas subjektīvas epizodes, kas, mēdz būt ar zemu ticamības līmeni.
…
