19.gs.80.g.- 20.gs.50.g.
Modernisms
M. ir plaša un polisemantiska estētiska koncepcija, kuras ietvaros var akcentēt noteiktas vienojošas pazīmes, taču katra no modernismu veidojošajām estētiskajām koncepcijām piedāvā arī kaut ko unikālu, citām neraksturīgu.Telpa-ir aktuāla telpiskā vertikāle, taču tā veidota, pieņemot zemes dzīves pieredzi. Mākslinieks gan pats modelē savu pāresamību, kas uzskatāma par personības analīzes veiktā darba rezultātu. Katra no m. estētiskajām skolām veido savu neomītu, kas aizstāj tradicionālo pāresamības izpratni. Telpas realizācija saistās ar mākslinieciskā eksperimenta principu, kura ietvaros uzmanība tiek pievērsta dažādiem telpiskajiem modeļiem. Līdz ar to katrs mākslinieks veido savu unikālu telpas interpretāciju. Telpa m. ietvaros uzskatāma par reizē vēsturisku un metafizisku, cilv. pastāv reālajā, vēsturiskajā telpā, bet ik mirkli var notikt kaut kas tāds, kas anulē ierasto situāciju, paplašinot reālo telpu un iekļaujot to metafizisku parādību kontekstā. M. telpas izpratnei ir raksturīgs caurviju motīva princips, kas veido vienotu mākslinieciskās esamības struktūru.Laiks-lit.tekstos līdzās pastāv reālais laiks, kas realizējas kā pakāpenisks notikumu izvērsums, un metafiziskais laiks, kas var pastāvēt gan autonomi, gan kā objektīvi esoša substance, kas neietekmē reālo laika plūdumu, bet var arī pēkšņi un negaidīti ietiekties reālajā laikā, principiāli mainot tā plūdumu. Aktualizējoties metafiziskajam laikam, reālajā laika plūdumā zūd pakāpenība, laik vektors kļūst fragmentārs. Dievs-attieksme pret Dievu nav viennozī-mīga;tiek atzīta Viņa kā esošas un nenoliedzamas garīgas substances pastāvēšana un reizē Dieva uztveres korekciju veic F.Nīčes definētā pārcilvēka koncepcija.
…