Literatūras virzieni

- lit. virz., kura aizsākumi meklējami jau 16.gs. it. lit-rā (Trisino traģēdija Sofonisba, 1515, uzrakstīta Tita
Līvija paraugam sekojot). K. Eiropā ar pārtraukumiem valdīja 300 gadus (16. - 19.gs.), taču kulmināciju
Rietumeiropā sasniedza 17.gs. beigās un 18.gs. sāk. K. pamatā Dekarta racionālisma filozofija, saskaņā ar
kuru cilvēks pēc dabas ir ļauns, sabiedribai tas jāvirza uz labu. Tāpēc jāattīsta zinātnes, īpaši loģiku,
didaktiku, lai visīsākajā laikā varētu apgūt un iemācīt patiesību. Cilvēks nedzīvo laimei, bet lai pildītu
pienākumu sab-bas, valsts priekšā. Galveno k. darbu (īpaši traģēdiju) uzmanības centrā bija cilvēks, kas
varonīgi atsacījies no sava ‘es’ valstiskā ideāla un valsts interešu vārdā. K. dibināts bināro opozīciju sistēmā,
kur divpretstatos ‘civilizācija - daba, prāts - jūtas, loģiskais - aloģiskais, tradicionālais - oriģinālais, likums -
brīvība, laime - pienākums’ pirmais elements tika vērtēts pozitīvi, otrais negatīvi. K. raksturīga stingra
daiļdarbu dalīšana žanros: traģēdija, satīra, oda, ditirambs, himna (augstie žanri); dziesma, epigramma
(vidējie žanri); fabula, burleska, ziņģe (zemie žanri). Augstos k. žanrus apkalpoja heksametrs,
aleksandrīnietis, piecpēdu jambs, vidējos - visbiežāk četrpēdu jambs, zemos - trīspēdu jambs, četrpēdu trohajs
un četrpēdu jambs. K. poētikai raksturīgs t.s. poetica licentia jeb poētiskās brīvības princips, kas latv. dzejā
izpaudās kā t.s. pārstatītais akcents (pēc vācu valodas parauga metrisku apsvērumu dēļ vārdos akcents varēja
tikt pārstatīts no pirmās uz otro zilbi, piem., “Kurzeme, mīļā Dieva zemīte.”), arī t.s apostrofi, kad metrisko
apsvērumu dēļ vārdi varēja tikt saīsināti par vienu zilbi (“Tā nes tev’ tagadiņ.” - “Tā nes tevi tagadiņ” vietā ).…