Mācību metodes un principi. Skolotājs ar skolēniem pēc literārā darba apjēgšanas, pārģērbtos par kādu no prozā aprakstītajiem varoņiem un mēģinātu ar empātijas spējām līdzi just varoņu priekiem un bēdām. Skolēni uzņemtu īsfilmiņu par prozā darbojošos varoņu dzīvesstāstiem pēc 10, 20 gadiem, kad tie satikušies citā laikā ar citiem dzīves spēles noteikumiem. Skolēni pēc izlasītā darba, atnākot uz skolu piedalītos 40 minūšu prāta vētrā, kas pašiem kļūtu saistoša, diskutējot ar skolotāju par dažādām, piemēram, pusaudžiem (interpretējot prozas apguvi 7., 8. vai 9. klasē) aktuālām dzīves problēmām, kuras var pārrunāt viens ar otru un izmantot iespēju pajautāt uzzināt iespējams pareizāku dzīves pieredzi no pašas skolotājas stāstītā. Vai arī gūt kādu labu mācību. Ja spēle ir iesākta, tad tai nevajadzētu pārvērsies par mācību stundu arm ācīšanas principiem, kad spēles dalībnieki atkal ir skolēni un skolotājs. Tādējādi radot komunikācijas barjeras. Tādēļ darba organizācijas formas tiktu veidotas kā nepiespiestas, brīvas, interpretējošas, taču ar zināmu mērķi saistošas spēles organizācijas formas. Protams, skolēni un skolotājs neaizmirst esamību skolā, pieļaujot aizmirst domu par mācīšanos mācību stundā, kurā skolotājs māca bērniem, kā vajag domāt vai izjust literatūru kā vārda mākslas specifiku. Šādi skolotājs saglabā vienu no galvenajiem sava darba 21. gadsimta virsuzdevumiem, bet skolēni jūt iespēju integrēties harmoniski un intelektuāli attīstītā sabiedrībā. …
