Līmēšana ir neizjaucamas materiālu savienojums ar līmes kārtiņu, kas ir plānā kārtā bez līmes izkausēšanas, starp līmējamiem materiāliem. Bet lai salīmētu divus vai vairākus, dažādus pēc struktūra, materiālus vispirms to virsmu ir jāatbrīvo no visāda veida taukiem, minerāleļļām, kvēpiem, putekļiem u.c. netīrumu veidiem.
Visu pirms līmējamo materiālu detaļas apslauka ar lupatu.
Tālāk tiek izmantoti slīpējamus materiālus – smalku vīli, smilšpapīru vai Vīnes kaļķi(svaigi veldzētie kaļķu maisījumus ar krītu 1:1 sajaucot ar ūdeni pabiezas putiņas veidā). Sākumā Vīnes kaļķiem ļauj pastāvēt uz attaukojamām virsmām un tad ar tīru lupatiņu tos noberžot. Tā izstrādājums tiek atbrīvots no uznestās pastas un tauku daļiņām. Ar smilšpapīru un vīli virsmu padara rupjāku, lai būtu lielāka virsma. Pēdējais attaukošanas veids ir ķīmiskā attaukošana. Te var izmantot benzīnu – ‘’galošu’’, terpentīnu, hloroformu, tetrahloretānu, acetonu u.c. citas benzīnmarkas neder, jo tās pašas satur eļļas. Attaukoto virsmu pazīme – virsmas saslapināšanās ar ūdeni. Jā ūdens piliens izplūst virsma ir tīra.
Tā kā šķīdinātāji ir toksiskas vielas, attaukošanu jāveic iekārtās ar tvaiku velkmi vai slēgtās ierīcēs saskaņā ar darba drošības tehnikas prasībām. Attaukošanu jāveic ar gumijas cimdiem (kuri nešķīst dotajā šķīdinātājā) un vai ar lupatiņas (kokvilnas) tamponu, vai pilnīgi iegremdējot šķīdinātājā. Kad izstrādājumu virsma ir attaukota, tad tām virsū vienmērīgi uznes līmes kārtiņu (ievērojot pamācības noteikumus, kas norādīti līmes lietošanas instrukcijā). …
