Par vēsturisko robežšķirtni, kas nosaka Vācijas sabiedriski politisko attīstību 20. gs. sāk., ir uzskatāms 1871. g., kad ar Prūsijas uzvaru noslēdzas franču – prūšu karš. Prūsijas karalis Vilhelms I apvieno sadrumstaloto Vāciju, pats kļūdams par vācu imperatoru. 1875. g. tiek nodibināta arī vienota Vācijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija Augusta Bēbeļa un Vilhelma Lībknehta vadībā.
Valsts politiskā un ekonomiskā stabilitāte veicina arī garīgās dzīves attīstību. 20. gs. pirmās puses garīgo domu spēcīgi ietekmē Frīdriha Nīčes idejas, it īpaši viņa filozofiskie apcerējumi „Tā runāja Zaratustra” un „Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara”.
Gs. sāk. Vācijas teatrālo domu īpaši ietekmē Nīčes formula par teātra rašanos no „mūzikas gara”. Mūzika kļūst par jaunu estētisku paradigmu, no kuras tiek atvasināti daudzi teātra estētiskie koncepti: idejas par teātra mītiskās dimensijas atdzimšanu, teātri kā „dzīves svētkiem”; vāgneriskais uzskats par teātri kā sintēzes mākslu, kuras pilnīgākā izpausme ir festivāls antīkajā izpratnē; viedoklis par teātri kā antitradicionālu, autonomu mākslas formu.
Aktiera ideāls 20. gs. sāk. ne tikai Vācijā tiek saistīts ar dejotājiem vai marionetēm – aktiermāksla šai laikā primāri ir „māksla kustināt ķermeni”, aktiera darbība tiek uztverta kā zemapziņas vadīta, pēc analoģijas ar reibuma, transa vai sapņa stāvokli. Visuzskatamāk tas atklājas angļu režisora un scenogrāfa Gordona Kreiga teorijās par virsmarioneti un „tīro kustības mākslu”, ko kopā ar amerikāņu dejotāju Aisedoru Dunkani gs. sāk. cenšas īstenot arī Vācijā. 1904. g. Dunkane atver savu deju skolu Berlīnē, kur Kreigs inscenē H. fon Hofmanstāla apstrādāto Tomasa Otveja traģēdiju „Izglābtā Venēcija”.
…
