Līga Ulberte. Vācijas režija

Viens no tipiskākajiem teātra reformētājiem Vācijā ir rakstnieks, režisors un teātra teorētiķis Georgs Fukss, kurš savai reformai pamatā izmanto Nīčes uzskatus un balsta aktiermākslu dionīsiskajā principā, kuras ideāls būtu „sapņu dejotāji” un „transa dejas”, tāpat arī reformē skatuves telpu, kam pamatā rampas nojaukšana, uzsvērts naturālisma un iluzoriskuma noraidījums teātrī un atgriešanās pie teātra un aktiermākslas pirmformām – rituāla, dejas, ritmiskām kustībām.
Galvenais literatūras žanrs Vācijā ir dramaturģija, kura būtiski ietekmē teātra attīstību.
Gerharta Hauptmaņa dramaturģijas trīs attīstības periodi- naturālistiskais, simboliskais un neoromantiskais- iemieso šī laika Vācijas kultūras dzīves garīgās pārmaiņas.
Naturālisms 19.gs. 80.-90. gados ir galvenais virziens. Oto Brāms iestudē un padara populāru G. Hauptmaņa lugu „Pirms saules lēkta”.
Jaunā tipa mākslas ideāls ir Ibsena dramaturģija un Andrē Antuāna Brīvais teātris, kuru iespaidā 19.gs. beigās Hauptmanis rada vācu jauno drāmu, bet Brāms- naturālisma teātri Vācijā. Brāma mērķis- ieviest vācu teātrī sava laika dramaturģiju. Viņam izdodas radīt aktiera tipu, kas, pieredzi smeļoties ikdienā, spēj iedzīvināt jaunās drāmas varoni.
Brāma iestudētajā naturālisma dramaturģijā varonis vienmēr ir vides un ārējo apstākļu determinēts un skatuves telpas iekārtojums ir naturālistisks.…