1933. gada 13. martā tiek nodibināta Reiha Tautas izglītības un propogandas ministrija Jozefa Gebelsa vadībā, kas pilda arī Kultūras ministrijas funkcijas. Tai ir pakļauta arīīpašā Rteiha Kultūras palāta, kuru veido atsevišķas nodaļas , kas atbild par rakstniecību, presi, radio, mūziku, tēlotājmākslu un teātri. Par vadītājiem šeit vairākumā strādā nevis funkcionāri, bet paši mākslinieki.
Ar propogandas ministrijas izveidošanu sākas slēptais terors. Piemēram, teātros no darba tiek atlaisti ebreji, aktīvākie arodiedrības darbinieki ,kā arī tie, kas bijuši piederīgi kreisi orientētajām partijām un grupējumiem. 1933. gada septembrī Propogandas ministrijai ar administratīvu rīkojumu palīdzību ir izdevies vadošo Berlīnes teātru vadību uzticēt sev lojāliem cilvēkiem.
Agrākie aktieri dodas emigrācijā vai arī dzīvo Vācijā nelegāli.
Laiks no 1933.- 1945. gadam vācu teātrī tiek dēvēts par Gleich- schaltung- unifikāciju. Teātrim tiek piešķirta īpaša propogandas nozīme, jo valdošais triumvirāts- Hitlers, Gebelss, Gērings- pastiprināti interesējas tieši par teātri, īpaši operu un kino.
Galvenā prasība, ko izvirza jaunais režīms, ir pēc iespējas ātrāka pilsoniskā teātra un individuālistiskās dramaturģijas nomaiņa pret masu tipa teātri- plašu, atvērtu teatrālu formu, kur dominē kori (masas), nevis solisti (individualitātes). Tiek uzskatīts, ka skatuvei un skatītāju zālei ir jākļūst par vienota pārdzīvojuma telpu. Īpašu tautas vienotību un pacilātību iespējams panākt, spēlējot izrādes zem klajām debesīm, jo tad pilnībā izzustu atšķirība starp profesionāliem aktieriem un amatieriem , starp skatuvi un publiku. Šādi brīvdabas uzvedumi 30. gadu otrajā pusē Vācijātiek īpaši kultivēti un iegūst īpašu apzīmējumu vācu valodā- ting- spēles.
Uzvedumos tiek izmantoti elementi no viduslaiku mistērijām un stadiona spēlēm –nacisma laikā Vācijā populāriem dažādu sporta un cīņas veidu paraugdemonstrējumiem.
Būtiski teātra dzīvi iespaido valdošās varas tieksme uz monumentālismu, jo teātra iedarbība tiek veicināta arīarhitektoniski- tiek paplašinātas skatītāju zāles, nojauktas ložas un balkoni.
Sākot ar 1934./1935. gada sezonu nozīmīgāko vācu teātru vadība tiek organizēta pēc vadoņa principa – katras mākslas nozares atsevišķi uzņēmumi, šai gadījumā teātri , ir jāvada to labākajiem pārstāvjiem. Šis lēmums labvēlīgi ietekmēVācijas teātra situāciju, jo labāko teātru vadība atkal nonāk profesionālu aktieru un režisoru rokās.
Ideoloģisko lugu iestudējumi visos teātros ir slikti apmeklēti.
Muzikālajos teātros brīvdomība tiek pieļauta vēl mazāk.
…
