Uzvedumos tiek izmantoti elementi no viduslaiku mistērijām un stadiona spēlēm, populāri dažādu sporta veidu un cīņu paraugdemonstrējumi (M. Vimana iestudētā E. V. Mollera „Frankenburgas kauliņu spēle” (20 000 skatītāju vietu), sižeta pamatā fiktīvs tiesas sēdes izklāts). Arī nacistu izturēšanas veids dažādos pasākumos ir teatralizēts (karogi, fanfaras, krāsainas gaismas, kristiešu rituālu detaļas, marsēšana bungu pavadījumā. Izkropļotā veidā aktualizējas Nīčes pārcilvēka ideja – pārcilvēka līmeni sasniedz viena rase – ārieši.
Jaunajā režīmā tiek organizēti dažādi pasākumi un festivāli ar oficiālu raksturu (Reiha teātra festivāls, Šekspīra svētki, Kleitu lugu nedēļa u.c.), kur sumina arī fīreru. Tiek veiktas izmaiņas teātra uzbūvē – paplašinātas skatītāju zāles, nojauktas ložas un balkoni, dažviet iebūvētas vadoņu ložas. 1937. gadā pārbūvēti 35 teātri.
Sākot ar 1934./35. gadu tiek pieņemts lēmums, ka teātri jāvada labākajiem pārstāvjiem, tādējādi teātra vadība atkal nonāk profesionāļu rokās. Berlīnes Valsts teātri vada aktieris un režisors Gustavs Grindgenss. Viņa izdodas panākt, ka teātrī strādā Jirgerns Fēlings un Traugots Millers Repertuārā gan klasika, gan modernā dramaturģija, gan arī režīmam tuvie H. Josta sacerējumi. Berlīnes Vācu teātri vada Heins Hilperts, iestudē klasiku, vēršoties pret teatrāliem efektiem un eksperimentiem. Minhenes Kamerteātri vada Oto Falkenbergs, (saukts par „režijas dzejnieku”). Klasisko teātri Bohumā vada Zaladins Šmits, teātra estētiku veido patētisks aktieru runas veids un žesti, daudz statistu, grezna skatuve un svinīga mūzika. Klasikas darbi rādīti ciklos. Šmits darbības laikā iestudējis gandrīz visas Šekspīra lugas.
Ideoloģiskie lugu iestudēju ir slikti apmeklēti. Muzikālajos teātros brīvdomība praktiski nav atļauta. Šēnberga, Berga, Hindemita un Veila mūzika tiek aizliegta. Vispieprasītākais operu komponists – R. Štrauss. Novitāte vācu mūzikā ir Karla Orfa sacerējumi („Mēness”, Carmina Burana”, „Gudrais”). Arī okupēto valstu teātra dzīve tika pakārtota Reiha režīmam īpaši Austrijā, Dienvidslāvijā, Francijā, Polijā, Padomju Savienības teritorijā.
Latvijā Nacionālais teātris tiek pārveidots par Kareivju teātri – izklaides vietu karavīriem. Materiālās un radošās privilēģijas iegūt Dailes teātris, repertuārā – romantiski estetizētas klasikas interpretācijas un izklaidējošas dziesmuspēles.
Pēc atentāta pret Hitleru izdod, pavēli slēgt visus Lielvācijas teātrus, ēkas cieš no bombardēšanas. Šis teātra laikmets tiek dēvēts par propogandas, maskēšanās un bagātā teātra periodu, jo nekad agrāk vācu teātrim nav bijusi tik labvēlīga materiālā situācija un tik viegli manipulējami teātra radošie cilvēki.
…
