Lietvārdi ir vārdi, kas nosauc dzīvas būtnes un dažādus priekšmetus. Tam kā vārdšķirai raksturīgas šādas pazīmes:
priekšmetiskuma nozīme;
deklinācija;
plašas sintaktiskā lietojuma iespējas.
Priekšmetiskuma nozīme saistīta ar abstraktu priekšmetu jēdzienu. Par priekšmetu šajā gadījumā sauc objektīvās realitātes daļu, ko dažādu iemeslu un ieskatu dēļ īpaši izdala no realitātes: galds, akmens, mežs, prieks, skaistums, godbijība, skrējiens, skriešana, domāšana.
Lietvārdu deklinācijā (locīšanā) izpaužas to locījumi, skaitļi, dzimtes. Par deklināciju sauc arī lietvārdu grupu ar līdzīgām galotnēm un dzimtēm.
Tā kā lietvārds apzīmē priekšmetus, tas teikumā var būt par jebkura teikuma locekli; vienīgi izteicēju lietvārds veido nevis „patstāvīgi”, bet kopā ar saitiņu, t.i., ar darbības vārdu būt, kļūt, tikt, tapt u. taml. formām.
Lietvārda raksturošanai morfoloģijā izmanto šādus jēdzienus: sugasvārdi un īpašvārdi, dzimte, skaitlis, locījums, deklinācija.
Sugasvārdi un īpašvārdi
Sugasvārdi apzīmē vai nu kādu priekšmetu klasi kopumā, vai arī konkrētu priekšmetu no šīs klases. Piemēram, sugasvārdu sieviete var attiecināt gan uz attiecīgo cilvēku dzimumu, gan uz kādu no šī dzimuma pārstāvēm.
Pēc nozīmes sugasvārdi ir daudzveidīgi. Nosacīti var izdalīt to grupas:
priekšmetu, lietu nosaukumi – galds, nazis;
vielu nosaukumi – ūdens, sāls;
cilvēku nosaukumi – ļaudis, zinātnieks;
dzīvnieku un augu nosaukumi – kaķis, vanags;
organizāciju, uzņēmumu un pasākumu nosaukumi – biedrība, rūpnīca, svētki;
vispārinātu īpašību nosaukumi – skaistums, gudrība;
darbību, procesu, to rezultātu nosaukumi – skriešana, apgāde, degšana.…