Eksāmenu jautājumi Lietu tiesībās.
1.Jēdziens par lietām un to kopībām
“Lietu tiesības” jāsaprot kā noteikumu kopums, kas obligāts tiesību subjektiem, nevis pašām lietām. Tiesības ir mūsu pašu noteikumi, kas ir domāti gan fiziskām, gan juridiskām personām (tiesību subjekti). LIETAS UN LIETU TIESĪBAS
Atbilstoši Latvijas Republikas Civillikumā (turpmāk — CL) paredzētajam vielas iedalījumam (institūciju sistēma) 3. daļa «Lietu tiesības» attiecas uz lietu tiesībām vispār, un ietver trīs pilnīgi atšķirīgus lietu tiesību paveidus — valdījumu, īpašumu, tiesības uz cita lietu. Var šo tematu kopumā apzīmēt ari par īpašuma tiesībām, taču jāņem vērā, ka īpašuma tiesības, lai gan svarīgākās, tomēr nav vienīgās tiesības, kas saistītas ar lietām.
Lietas nevar būt tiesisko attiecību dalībnieki, tāpēc CL satur lietu klasifikāciju. Lietu tiesības ietver: 1) valdīgumu,2) īpašumu,3) tiesības uz citu lietu. Valdījums ir faktiska vara pār lietu (875.-877.p.) Valdītājs var būt īpašnieks vai cita persona. Ja valdītājs un īpašnieks nav viena un tā pati persona, viņu starpā var pastāvēt strīds. To var atrisināt vai nu atņemot lietu valdītājam un nododot to īpašniekam (1063.p), vai arī valdītājam iegūstot šo lietu īpašumā (998.p). Valdījums ir fakts, nevis tiesības. Pie tam valdījums, ko realizē nevis īpašnieks, bet cita persona, ir nenormāla parādība, kas jānovērš. Līdzīgs viedoklis var būt arī valdītājam. Tādēļ valdījums ir faktiskais stāvoklis, kam piemīt pagaidu raksturs. Īpašums ir tiesība valdīt un lietot lietu, iegūt no tās visus iespējamos labumus, rīkoties, noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas īpašuma prasību (927.p). Īpašuma tiesība pastāv neatkarīgi no tā, vai īpašnieks valda, lieto, rīkojas ar šo lietu. Īpašuma tiesība var pastāvēt neierobežoti ilgi. Atšķirībā no saistībām, kas rodas no līgumiem un citiem dokumentiem, īpašuma tiesība apraksta tikai vienu attiecības pusi – ar tiesībām apveltīto personu, kaut gan īpašuma tiesību normas galvenokārt adresētas tieši pretējai pusei, kam aizliegts traucēt īpašuma tiesības. Tie visi ir pārējie tiesību subjekti (neīpašnieki). Lietu tiesību jēdzienu var lietot arī plašākā nozīmē. Tādā gadījumā tas aptver jebkuru mantisku un pat nemantisku tiesību (piem: labi atalgots darbs var tikt uztverts arī kā patstāvīga vērtība, tas var kalpot kā nodrošinājums labākiem kredīta nosacījumiem.) No šī viedokļa svarīgs tiesību kritērijs ir to atbilstība reālajai mantiskajai situācijai. Tiesības uz citu lietu pieder nevis īpašniekam, bet citai personai. Tā samazina īpašnieka tiesību apjomu, mazinot īpašuma vērtību. Jēdziens “tiesība uz citu lietu” pēc CL 1) servitūti, 2) ķīlas tiesība, 3)izpirkuma tiesība, 4)reālnastas. Termins Lietas likumā un tiesību zinātnē apzīmē objektus. Tādēļ “lietu tiesības” pēc savas formāli loģiskās jēgas ir juridisks nonsens, jo lietām nevar būt tiesību. Lietu tiesības adresētas jebkurai personai. Šīs normas apraksta tiesības un ietver brīdinājumu tās nepārkāpt. Zināma lietu tiesību daļa apraksta divpusējās attiecības, kas izveidojušās sakarā ar lietu tiesību pārkāpumu. Tā, piemēram, īpašuma prasību definē, kas ir prasītājs, kas atbildētājs, kādi fakti katram no viņiem jāpierāda. Konkrēts raksturs ir servitūta subjekta un kalpojošās lietas īpašnieka attiecībām. Tomēr visām lietu tiesībām ir kopumā raksturīgs tas, ka vienas puses – īpašnieka, valdītāja, servitūta tiesību subjekta, ķīlas turētāja – tiesību apjoms ir sīki aprakstīts, turpretim pārējo personu tiesībām atvēlēts šķietami maz vietas. Šo īpatnību dēļ lietu tiesības mēdz raksturot kā absolūtās tiesiskās attiecības pretstatā saistību tiesībām, kuras galvenokārt adresētas divām konkrētām personām – parādniekam un kreditoram un kuras sauc par relatīvām. Lietu tiesību absolūto raksturu var skaidrot divējādi: 1) kā attiecību starp īpašnieku un ne īpašnieku; 2) un kā neierobežotu tiesību uz lietu. Jebkuri aprobežojumi ir jā pierāda tai personai, kuras labā tie pastāv (928.p). Lietu tiesību noteikumi var būt adresēti gan personai, kurai pieder lieta vai kura to valda, gan arī personām, kam ir tiesības un pienākumi pret lietas īpašnieku vai valdītāju. Tā kā šo personu loks var būt neierobežoti plašs. Lietu tiesības galvenokārt raksturo tikai tiesisko attiecību skaidri noteikto dalībnieku – īpašnieku vai valdītāju. Piem; īpašums ir tiesība vadīt un lietot lietu, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību (927.p.). Tomēr tas nenozīmē, ka pārējām personām lietu tiesības nav adresētas, bet tieši otrādi – aizliegums aizskart īpašuma tiesības, traucēt valdījumu adresēts ikvienam. Lietas CL apzīmē pašu lietu, gan īpašnieka tiesības uz to (1067.p.) Nekonsekvence, kas sastopama CL priekšteča- Bunges kodifikācijā 1914g. Vēsturiski pārmantota no šo tiesību pirmavota- romiešu vācu tiesībām.CL sistēma ārēji atdarina 1)romiešu tiesību sistēmu, pie tam tās senākajā interpretācija, 2)jaunākā romiešu tiesību interpretācija (pandektu sistēma) 3) vācu tiesību, 4) padomju tiesību, 5)modernās Eiropas tiesību pamatelementus.…
