Izpirkuma tiesību regulē Civillikuma 1381.–1400. pants. Izpirkuma tiesība ir tiesība iegūt cita atsavinātu nekustamu īpašumu, atstumjot ieguvēju sakarā ar priekšrocību pret viņu, un iestājoties viņa tiesībās. Izpirkuma tiesība ir lietu tiesība, un to var izlietot ne vien pret pirmo šai tiesībai pakļautā nekustamā īpašuma ieguvēju, bet arī pret sekojošiem.
Izpirkuma tiesība pieļaujama nevis visos atsavināšanas gadījumos, bet tikai tajos, kad izpircējam iespējams pilnīgi atlīdzināt ieguvējam visu to, ko tas samaksājis vai kas tam vēl jāsamaksā par iegūto mantu. Kad nekustamo īpašumu dāvina vai atsavina pēc izlīguma, vai maina, izpirkuma tiesība nav pieļaujama.
Visi pienākumi, kurus uzņēmies nekustamā īpašuma ieguvējs, jāpārņem tās izpircējam, un viņš nevar aprobežoties vienīgi ar apsolījumu samaksāt ieguvējam to summu, kādu viņš uzņēmies dot par nekustamo īpašumu, ne arī ar šīs summas nodrošinājumu ar galvojumu vai kādā citā kārtā, bet viņam, piesakot savu tiesību, tūliņ jāiemaksā šī summa, pievienojot tai atlīdzību par izdevumiem (Cl 1388. pants) naudā; bet, ja ieguvējs atsakās šo naudu pieņemt, tad izpircējam tā jāiemaksā tiesā.
Ja atsavinātājam bijis pienākums pirms nekustamā īpašuma atsavinājuma piedāvāt to pirkšanai tai personai, kurai pieder izpirkuma tiesība, un viņš to nav darījis, tad izpircējs var prasīt, lai tas atlīdzina zaudējumus, kādi viņam no tā radušies. Atsavinātāja pienākums ir ne vien atlīdzināt ieguvējam zaudējumus, kurus viņš cietis sakarā ar izpirkuma tiesības izlietošanu, bet arī aizstāvēt viņu tiesā pret izpircēja prasībām.
Izpirkuma tiesība izbeidzas ar noilgumu, ja izpirkuma prasība nav iesniegta gada laikā, skaitot no tās dienas, kad nekustamais īpašums ierakstīts zemesgrāmatā uz ieguvēja vārda.
…
