Ievads
Vārds orators ir cēlies no latīņu valodas un nozīmē runāt, ar to mēs saprotam cilvēku, kurš pārvalda runas mākslu, ir daiļrunīgs, uzstājas publikas priekšā.
Savstarpēji mēs sazināmies ar valodas palīdzību, izsakot savas domas, gribu, jūtas un pārdzīvojumus. Valodai ir divas formas – runas un rakstu, no tām vecākā ir runas. Mūsu dienās sarunas, kad sazināmies parastos sadzīves apstākļos, sauc par ikdienas runu. Ja uzstājamies daudzu cilvēku priekšā ar māksliniecisku priekšnesumu vai lekciju, vai vadot sanāksmi, tad tā ir publiskā runa. Lai mūsu teiktais būtu skaidri saprotams, lai mēs varētu pārliecināt cilvēkus, kas mūs klausās, nepieciešams apgūt runas mākslu. Tā nepieciešama gan tiem, kuru nodarbošanās saistīta ar uzstāšanos publikas priekšā, - aktieriem, skolotājiem, juristiem, ekskursiju vadītājiem u.c. profesiju pārstāvjiem, gan ikvienam, jo laiku pa laikam katram gadās runāt auditorijas priekšā (apspriedēs, sapulcēs).
Valoda nav tikai vārdi, ko runājam. Tā ir ķermeņa valoda, apģērbs, manieres, attieksme un uzvedības normas. Dažādās kultūrās valodu lieto atšķirīgi. Piemēram, skandināvi un flāmi ir ļoti precīzi. Viņi cenšas izteikties iespējami skaidri un pamatojumam izmanto faktus un skaitļus. Britu salu iedzīvotāji ir daudz nenoteiktāki. Viņiem patīk alūzijas un zemteksti, mājieni, izvairīgas frāzes, kas daudziem ārzemniekiem šķiet mulsinošas vai pat liekulīgas. No otras puses, daiļrunības cienītājus var šokēt tieši un nepārprotami izteicieni.
Lietišķos darījumos pats svarīgākais ir spēja panākt, ka jūs saprotat un ka jūs savukārt saprotat, ko jums cenšas pavēstīt pārējie. Viss pārējais nav tik nozīmīgi.
Valoda ir raksturlielums, kas uzreiz un vistiešāk liek izjust citu kultūru, un pirmais šķērslis, kas jāpārvar, lai to izprastu.
…
