Tēls autora raksturojumā.
„Viņa bija jauna slaika meita ar tumšbrūniem matiem un acīm, pašos jaunākajos dzīvības gados, jeb viskrāšņākajā ziedonī. Laipnība. Līdzcietība un jauks dzīvības prieks ziedēja kupli viņas vaigā. Smaidi uz viņas lūpām bij tik skaisti kā rīta blāzma pie debesīm, un nereti zibēja viņiem cauri asa, bet tik vien nevainīgi jocīga viltībiņa it kā patlaban lecošas saules stari. Caur savu brīvo, drošo un jautro izturēšanos viņa nebij nekur sveša, bet tika uzlūkotakā mājas bērns. Kur vien Liena parādījās, tur skumjas bēga kā nakts no dienas; viņas acis apskaidroja aptumsušos vaigus, viņas sirds sasildīja izdzisušas krūtis, un viņas valoda modināja atbalsis arī pašā tuksnesī.”
Tēls citu raksturojumā.
Kaspars par Lieni: „Nevis aiz gādāšanas par saimniecību, nedz aiz citām kādām rūpēm, bet aiz nenieka un gluži netīši esmu, ka varu sacīt Oļiņu Lienu iemīlējis, tomēr neesmu viņai ne vārda par to sacījis, tik vien nomanu, ka viņa uz mani ar ļaunu prātu netur. Tas ir viss, ko varu sacīt un par to, kas vēlāk nāks, man ir jājautā tāpat kā tev.”
Oļiniete: „Kam nu, mīļā, tu manu vārdu tur pavisam piemini – Oļiņiete atteica-Kauns un negods – tā ir tā pateicība, alga par visu mīlestību un kristīgu audzināšanu!…