Atrodoties pie Lielplatones muižas pils galvenās ieejas, skatoties pāri jau baronu laikos izveidotajiem celiņiem un puķu dobēm varam ieraudzīt vienu no Lielplatones muižas senākajiem lieceniekiem – simtgadīgo koku, kas aug tieši blakām stiprai akmens sienu, kuras priekšpusi rotā ANNO gada skaitlis 1738. Ar saviem kuplajiem, vēl medaini smaržojošajiem zariem, pār takām, rožu dobēm pārliekusies, cēli un svinīgi sagaida ikkatru, kas sper soli muižas teritorijā. Tā ir mūsu liepa, nevienam tādas nav! Tāpat, kā nav tādas skolas, jo tā atrodas pilī. Jā, īsta, barona Hāna celtā pilī, kurai ir savs muižas ansamblis: dārznieka māja, govju kūts, zirgu stallis, arī kalpu māja un smēde. Upes malā aplūkot sevi ļauj vešerienes māja. Latvijā nav tik daudz vietu, kur vienuviet būtu saglabājies pilns muižas ansamblis.
Šī sirmā liepa ir Lielplatones pamatskolas simbols. Koks ir ļoti sens un pieredzējis. Tas varētu daudz ko pastāstīt par aizgājušiem laikiem – gan par muižu un tās baroniem, gan par tās iemītniekiem, tikai lai to dzirdētu, vajag ieklausīties, jo kā srtāsta leģenda: “Reiz Lielplatones muižā dzīvoja kāds puisis. Muižas valdnieks bija barons Hāns. Kā visām muižām un pilīm, arī šai bija savs ģērbonis. Tā vidū bija attēlots gailis, kurš simbolizēja barona dzimtas cēlumu, staltumu un iznesību.…
