Vācijas kapitulācija Āfrikā.
1942.gada vasaras beigās Ervīna Rommela korpuss atsāka uzbrukumu Ziemeļāfrikā ar mērķi sasniegt Kairu. Pateicoties tam, ka angļi bija atklājuši vācu šifrējamās mašīnas „Enigma” šifru, viņi zināja Rommela plānu. Pie Ameinas vācu uzbrukums tika apturēts. Oktobrī notika izšķirošā kauja, kurā Sabiedrotie guva uzvaru. Vācu un itāļu spēki sāka atkāpties no Ēģiptes. 8. novembrī Marokā un Alžīrijā izcēlās ASV karaspēks ģenerāļa Dvaita Eizenhauera vadībā. Ar tā palīdzību vācu un itāļu karaspēks tika atspiests pie jūras Tunisijas piekrastē, kur 1943.gada 13. maijā kapitulēja. Gūstā padevās 275 tūkstoši vācu un itāļu karavīru. Tā bija pilnīga „ass” valstu sagrāve Āfrikā.
Vācijas sakāve Austrumu frontē.
Kaujas pie Staļingradas
Vācijas nolēma 1942.gadā pabeigt karu ar PSRS un dot galveno triecienu PSRS dienvidiem un ieņemt Staļingradu. Kāda tam ir nozīme – Staļigrada atrodas pie Volgas upes, kura savieno PSRS Dienvidus ar centrālo PSRS daļu un pa Volgas upi uz PSRS centru tika transportētas izejvielas. Ieņemot Staļingradu, šī artērija tiktu pārgriezta un PSRS centrs vairs nesaņems izejvielas un PSRS rūpniecība nevarēs strādāt un tas varētu izšķirt kara likteni. Šajā sakarībā 1942.gada maijā Vācija Krimas pussalā okupēja Sevastopoli – lielāko PSRS jūras karabāzi. Ieņēma Terčas pussalu, lai tālāk varētu doties uz Kaukāzu. (Šis gājiens no Hitlera puses bija stratēģiski gudrs – izdevīgi izmantot ģeogrāfiskos stāvokļus). Vienlaicīgi ar uzbrukumu Krimai Vācija veica uzbrukumu Hamnai. Šeit vāciešiem izdevās pārņemt iniciatīvu un viņi straujā tempā devās uz Volgas upi un 1942.gada septembra sākumā sasniedza Staļingradu. …
