Menedžeris, kurš efektīvi vada organizāciju, var nebūt līderis. Valsti var vadīt cilvēks, kurš nav līderis, bet formāls vadītājs ar noteiktām tiesībām, pienākumiem un atbildību. Ne velti līderības teoriju dēvē par “ dižu cilvēku” teoriju.
Līderība ir spēja pārliecināt un ietekmēt indivīdu vai cilvēku grupu, lai kopīgi sasniegtu mērķi.
Menedžeris arī var ietekmēt, bet viņš izmanto iespēju likt lietā viņam doto varu.
Pastāv vairākas līderības teorijas, kuras īpaši attīstijās XX gadsimta vidū. Viena no teorijām ir par līdera personiskajām īpašībām. Šī teorija, ko pārstāv O. Tids, pauž uzskatu, ka līderim jābūt apveltītam ar šādām īpašībām:
fizisko un emocionālo izturību. Līderība – tas ir smags darbs, tāpēc līdera izturībai jābūt augstākai nekā vidēja līmeņa vadītājam;
organizācijas sūtības un darbības virzības izpratni. Līderim jābūt skaidriem mērķiem un jāiedvesmo citi to sasniegšanai;
entuziasmu. Līderi bieži vien tiek uzskatīti par apsēstiem. Viņu entuziasms, vienalga kādā veidā, transformējas virsvadībā un ietekmē citus;
draudzību un pieķeršanos. Līderim ir sliktāk, ja no viņa baidās, nevis mīl. Līderim nepieciešams, lai viņam simpatizētu padotie, ja līderi vēlas tos ietekmēt;
godīgumu. Līderim jāiegūst uzticība.…
